Gaidot Ziemassvētkus, mēs bieži domās atgriežamies savā bērnībā. Kāpēc? Tāpēc, ka tad mēs ticējām brīnumam un spējām saskatīt to gan priekšmetos, gan notikumos. Ik rītu atvērām acis gatavi ieraudzīt un sajust ko jaunu. Mēs izbaudījām dienu ar visām savām sajūtām. Un šīs sajūtas bija tik patiesas un tik dziļas, ka nogulsnējas mūsu atmiņā visspilgtākajos tēlos.
Pieaugot mēs zaudējam spēju priecāties par vienkāršām lietām – saulstaru, vēju, zīlīti koka zarā. Tāpēc novēlu visiem atgriezties savā bērnībā, pasmelties bērna ticības un atvērt savas sirdis brīnumam, kas ir tepat blakus – vienkāršās lietās.
Un, lai šai tumšajā laikā uzsnieg manas bērnības brīnumu pilnais pirmais sniegs!
Pārsliņas krīt lēni un liegi,
Virpuļo cita pie citas,
Tad atgrūžas viegli,
Un tā visu laiku bez mitas.
Vējš kā strīpains lauku kaķis
Lec pārsliņu virpulī iekšā,
Bet, samiedzot zaļganās acis,
Redz tukšas ķepas sev priekšā.
Sagriežas straujāk pārsliņu deja.
Vējš azartā kustina asti.
Ir saspringta strīpainā seja
Un sastingst pirms lēciena žesti.
Tad - lēciens baltajās pūkās.
Kā gribas tās dabūt!
Kā gribas tās plūkāt!
Vien nevar nagos pārsliņas sagūt.
Tās virpuļo zem pelēkās debess
Un lēnām laižas uz leju
Veido samtainu klāju uz zemes,
Beidzot vēja traucēto deju.
P.s. Autores foto