Cinevilla,
Liepāja, Jelgava, Daugavpils, Rēzekne, Viļāni – vietas, kurām īsākus un garākus
savas dzīves laikus veltījusi neparastas kolekcijas īpašniece, reiz
kurzemniece, nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus viļāniete Sandra RAGAUSE.
“Tā
pa īstam kolekcija tomēr vairāk pieder vīram Jurim, veidota saistībā ar viņa
profesiju, bet es esmu kolekcijas aprūpētāja. Menedžeris,” ar gardiem smiekliem
stāstu par sevi un gotiņu, vēršu kolekciju iesāk Sandra.
Sandras
bērnības zemē Slampes pagastā izveidots Baltijas lielākais brīvdabas filmēšanas
paviljons “Cinevilla”. Kinopilsētiņas teritorijā atrodas
divstāvu mūra māja, kurā ierīkota viesnīca piedzīvojumu un neparastu izjūtu
cienītājiem. Tieši šai mājā līdz trīs gadu vecumam Sandra dzīvoja.
“Pēc tam vecākiem piešķīra dzīvokli Slampes centrā. Tāda
tradicionāla lauku cilvēku ģimene. Mēs ar brāli, mamma un tētis. Māmiņa bija
apguvusi biškopību, bet visu mūžu pavadīja darbā strādājot vistu fermā par
putnkopi. Tētis bija īsts speciālists traktoru, automašīnu lietās. Slampē
ieguvu pamatizglītību un devos uz vēju pilsētu – Liepāju. Mākslas vidusskolā
apguvu keramiķa profesiju. Man patīk visu ieraudzīt, izprast katru atsevišķo
detaļu un to, kā tās kopā veido veselumu,”stāsta Sandra.
Kad mācības Liepājā tuvojās finišam, bija liktenīgais ziemas
brīvlaiks: “Tas bija janvārī. Atbraucu no skolas mājās, un mani tāds nemiers
dīda… Jāiet uz balli klubā un beigts! Aizgāju. Tagad šķiet, ka uzreiz
ieraudzīju jauno veterinārārstu, kurš bija atsūtīts praksē uz Slampes sovhozu
„Zemgale”. Kāpēc ieraudzīju? Garš, smuks kā bilde… Un kā viņš dejoja! Cik
iznesīgi defilēja pa deju zāli! Cītīgi izlikos, ka jauno speciālistu vispār
neredzu, aizrautīgi čivināju ar draudzenēm. Mana taktika nostrādāja! Tiku
uzlūgta uz deju… Un tā mēs to vakaru arī nodejojām. Pēc tam bija vēstuļu
periods. Es biju Liepājā, Juris
–Jelgavā. Pēc tam vēstules ceļoja no Jelgavas, kur iekārtojos darbā uzņēmumā
„Latvijas keramika”, uz Bebreni, kur Juris sovhoztehnikumā bija pasniedzējs.”
Pēc kāda laika tika nodibināta ģimene. Tā kā Jurim trūka
pilnasinīgas māju izjūtas, jaunā ģimene pārcēlās uz vīra dzimto pilsētu –
Viļāniem. Vai Sandrai bijis viegli iejusties Latgalē? Mīlestība palīdzējusi
visu padarīt vieglāku, gaišāku. Juris iekārtojās darbā Latgales LIS par
vetārstu, bet Sandra turpat - par
noformētāju, dažādiem lieliem un maziem pasākumiem veidoja māla medaļas.
“Kad mūsu ģimenē ienāca trešais bērniņš, saņēmu uzaicinājumu
no Rēzeknes rajona Pionieru nama ( tagad Viļānu bērnu un jauniešu centrs) vadības
uzņemties vadīt keramikas pulciņu. Piekritu ar prieku. Namiņā biju
atbildīga arī par masu pasākumiem. Četrus gadus Viļānu vidusskolā biju
direktora vietniece audzināšanas darbā. Tagad strādāju NVA par karjeras
konsultantu,” pastāsta Sandra.
Noteikti jāpstāsta par to, ka latgaliski Sandra saprot. No
pirmās tikšanās ar Juri. Varbūt patiesa mīlestība katrā cilvēkā atraisa kādas
neparastas spējas. Kādreizējā kurzemniece arī pa kādam vārdam latgaliski
uzdrošinās pateikt. Kāpēc ne vairāk? Sandrai ir liela pietāte pret mūsu novada
valodu, ar ne sevišķi pareizi izrunu nevēlas to aizvainot.
Pagājušā gada deviņdesmito gadu vidū Jurim kolēģe Genovefa
Norvele no lauksaimniecības konferences Vācijā atveda smaidīgu govslopiņu, kas
ir ar magnētiņu piestiprināms pie ledusskapja. Šim lopiņam iekšā taimeris, kuru
uzstādot vieglāk sekot, kad un kurš ēdiens nāk gatavs.
Savus piecus gadus šis
lopiņš Ragaušu ģimenē dzīvoja lepnā vientulībā. Varbūt tā arī būtu palicis
viens, ja ne Izglītības ministrijas izvirzītā prasība - par pedagogu drīkst
strādāt tikai tad, ja ir augstākā izglītība. Lai saglabātu darbu, Sandra devās
studēt uz Daugavpils universitāti, ieguva vizuālās mākslas un rasēšanas
skolotāja kvalifikāciju.
“Viens no maniem kursabiedriem bija Krāslavas Bērnu mākslas
skolas direktors, keramiķis Valdis Pauliņš. 1998.gadā pēc mācību sesijas visi
sabraucām Krāslavā pie Valda. Tur ieraudzīju izteiksmīgu bullīti. Sāku skaļi
uzskaitīt, ka esmu vērša gadā dzimusi, pēc horoskopa arī esmu vērsis, vīram
profesija saistīta ar buļļiem un govīm…Un Valdis vienkārši uzdāvināja savu
keramikas veidojumu man.
Ar to brīdi sākās apzināta kolekcijas veidošana. Tie
vēl bija laiki, kad kaut ko interesantu gandrīz ar uguni dienas laikā bija
jāiet meklēt. Kad abi dēli un meita paaugās, arī viņi iesaistījās kolekcijas
papildināšanā. Regulāri kaut ko atveda no ekskursijām. Tagad stafeti pārņēmuši
mūsu seši mazbērni. Līdz ar to varam lepoties, ka kolekcijas vienību skaits
tuvojas diviem simtiem. Agrāk radi, draugi brīnījās par kolekcijas eksemplāriem,
tagad jau apraduši ar mūsu “dīvainību”,” atklāj Sandra.
Daļa kolekcijas ikdienā tiek lietota pat ļoti intensīvi, daļa
snauž kārbās un kastēs. Sandra atzīst, ka šobrīd tā vairs netiek aktīvi papildināta.
Iestājies laiks, kad tiek meklēts kaut kas īpašs, māksliniecisks, ar pievienoto
vērtību, ļoti kvalitatīvs. Līdz šim kolekcija tikai vienu reizi bija atstājusi
Ragaušu mājas, kad Viļānu KN notika plašs seminārs lopkopjiem, kur ieradās
Zemkopības ministrijas pārstāvji. Toreiz gotiņu un vēršu kolekcija palīdzēja
izveidot simbolisku mākslīgās apsēklošanas speciālista kabinetu. Semināra
dalībnieku interese bija neviltota.
“Jurim ir interesanta šlipste ar govslopiņu apdruku. To vīrs
uzliek, kad jādodas uz dažādiem lopkopju semināriem. Tā ka – arī pucēšanās
aspektā kolekcija sniedz atbalstu. Bet ja tā vispārīgi skatīties…
Kolekcionēšana ir hobijs. Citi dzied, glezno, raksta dzeju, mūsu ģimenē
kolekcionējam lopiņus. Jebkura aizraušanās palīdz paplašināt redzesloku, ar
savām aktivitātēm tu kļūsti interesants apkārtējiem. Ja tev ir tikai ikdienas
ritms darbs-mājas, kļūsti tukšs. Mēs esam dažādi: racionāli domājoši, radoši.
Bieži racionālais cilvēks nesaprot radošo cilvēku aizrautību, var izteikt dažādas
piezīmes. Nav ko ņemt galvā! Ir tikai jāatrod savu draugu, līdzīgi domājošo
cilvēku loks. Viņi ir mūsu atbalsts. Viņi mums palīdz dzīvot uz pozitīvas nots,
palīdz smaidīt. Pa dzīvi jāiet ar smaidu, tad viss izdodas,” smaida Sandra.
Iveta Dimzule.
Raksta autores foto