No 13. marta līdz 13.aprīlim Viļānu pilsētas bibliotēkā ir apskatāma Valda Onužāna gleznu izstāde.
Sīkāk par mākslinieku un viņa darbiem pastāsta Iveta Dimzule savā intervijā.Izlasiet to!
"Cilvēkus
dzīves gaitas aizved prom no dzimtajām mājām. Reizēm pat ļoti tālu. Reizēm
dzīve apmet loku, lai cilvēks var atgriezties pie savu senču saknēm. Lūk, arī
Kantinieku pagastā mīt mākslinieks, kura dzīves ritums aizsākās Jēkabpilī, kur
māmiņai bija darbs cukurfabrikā, bet tēvs – pieprasīts un prasmīgs
skārdnieks(reiz arī Rīgas baznīcu torņus savām rokām glāstījis). Valdis ONUŽĀNS pirms dažiem mēnešiem
nosvinējis skaistu 50 gadu jubileju, šobrīd viņš saka paldies Visaugstākajam
par to, ka dzīvē ir harmonija, labprāt atbalsta cilvēku vēlmi redzēt viņa
gleznu izstādes. Tamdēļ arī Viļānu pilsētas bibliotēkā no 14.marta līdz pat
Lieldienām ikviens interesents varēs smelties dvēseles spēku Valda veidotajās
gleznās.
“Manas
skolas gaitas pieder Rikavas pamatskolai. Nebija viegli. Līdz mājām – 7km. Kad
ceļu pievarējām kājām, kad – zirga pajūgā. Daudz bija jāmācās, daudz strādājām
praktiski skolas apkārtnē, augļu un sakņu dārzos. Tas devis krietnu rūdījumu
dzīvei. Ar šādām tādām grūtībām mūsu paaudzi nevar nobaidīt!” smaida Valdis
Onužāns.
Viņš
ar siltumu balsī stāsta par izcilo skolotāju Jāni Strodu: “Viņš bija rasēšanas
un rokdarbu skolotājs. Ļoti zinošs. Lai cik trūcīgas bija iespējas, prata
izkombinēt tā, lai mēs, puikas, varam darboties no sirds. Visu pacietīgi
parādīja, ierādīja. Gan ķebli, gan kastīti – visu pratām pagatavot. Labprāt
darbojāmies skolotāja vadītajā raķešu modeļu veidošanas pulciņā. Skolotāja
Stroda ietekmēts pēc pamatskolas absolvēšanas izvēlējos turpināt mācību gaitas
Rēzeknes Mākslas vidusskolā. Tieši togad bija izveidota pirmā koktēlnieku grupa.
Mēs esam tie, kuri nesām un sakārtojām telpās jaunos darbagaldus, dažādās
virpas, instrumentus. Mūsu rokās un darbā piedzima koktēlniecības virziens
Mākslas vidusskolā.”
Valdim
joprojām kalpo ozolkokā darinātais gleznas rāmis. Tam nu jau vairāk nekā
trīsdesmit gadi. Mācību gados Mākslas vidusskolā piedzima mīlestība pret
gleznošanu: “Mums bija izcili pasniedzēji: Unda, Paurs. Viņi tik daudz sniedza!
Gan zināšanas, pieredzi, savu dvēselisko redzējumu mākslas valodai. Kaut ko
zīmējis esmu vienmēr. Cik sevi atceros – vienmēr krāsainie zīmuļi rokās! Sāku
ar to, ka centos atdarināt pastkartēs ieraugāmo. Strādāju un vēroju, vai man
sanāks tik labi, kā paraugā? Vēlāk centos uzzīmēt labāk nekā ir paraugā, un tad
jau sāka strādāt paša fantāzija – liku klāt savus elementus. Tie izdevās. Bija
liels prieks, ka es varu!”
Valdis
kopā ar sievu Anitu aprūpē krietnu zemnieku saimniecību, itin bieži uzņem
tūristus: “Ziemā ir klusāk, tad es vairāk pievēršos gleznošanai. Ziemā gadās
arī pabeigt tos darbus, kas iesākti vasarā: kāda noskaņa saullēktā notverta,
izteiksmīgs margrietiņu pušķis, krāšņā gladiolu ziedēšana. Reizēm pieķeros arī
darbam ar koku, patīk darināt dārza mēbeles, bet tur vajag lielu laiku, kas
laukos nav tik bieži rodams, jo allaž kāds darbs gaida sētā vai laukā. Tamdēļ
gleznošana ir pateicīgāka – iesāktais dvēseles raksts sagaidīs mani.”"
Iveta Dimzule
P.s. Ivetas Dimzules un Maijas Podniekas foto