2017. gada 23. maijs

Jautrās krāsu spēles Evelīnas Visockas dzejā

Visam pasaulē ir divas puses. Arī krāsām. Mums katram savulaik nācies saskarties ar zaļiem asniem, kas nes zīmi par dzīvību. Bet zaļa var būt arī ļauna skaudība. Mums katram reiz nācies sagumt zem melnās bēdu nastas. Bet mēs arī zinām, cik spēka un sāta sniedz melnā zemīte.
Par krāsām, to vietu dzejā, dziesmās un dzīvē 19.maija pēcpusdienā Viļānu pilsētas bibliotēkā runāja Evelīna Visocka. Viņa prezentēja kopkrājumu “Krāsainās dejas”, kurā publicēti 37 viņas  dzejoļi.
Ievadot pasākumu, Evelīna pastāstīja par sevi. Viņa nāk no Mākoņkalna pagasta. Skolas gaitas saistās ar Pušas pamatskolu un Rēzeknes internātskolu, savukārt studijas – ar Daugavpils Pedagoģisko institūtu, kur iegūta krievu valodas un literatūras skolotāja kvalifikācija. Darba gaitas Evelīna iesāka Sakstagala bērnudārzā, vēlāk strādāja Varakļānu vidusskolā, Galēnu pamatskolā, bet Dravnieku pamatskolā viņa 25 gadus bija skolas direktore. Svarīgi notikumi Evelīnas dzīvē saistās arī ar Viļāniem. Šai sakarā viņa atceras:
" 1977. gada 16. jūlijā apprecējos ar Pēteri Visocki. Kā jaunā ģimenīte uzsākām kopdzīvi Viļānos, mežniecības mājā. 1977.gada 20. decembrī Viļānu slimnīcā piedzima meita Sarmīte. Pārgāju studēt uz neklātienes nodaļu. No Viļānu bibliotēkas ņēmu krievu un ārzemju literatūras klasiķu grāmatas, izlasīju visas, kas nepieciešamas eksāmenu nokārtošanai. Atceros, kur Viļānos bija vecais tirgus laukums, kurā mans tēvs pārdeva paša gatavotus no skaliem pītus grozus, sākot ar maziem ogu groziņiem, beidzot ar lielajiem siena groziem."
     
Šobrīd Evelīna Visocka ir Riebiņu novada domes izglītības jautājumu koordinatore, brīvajā laikā aktīvi iesaistās dažādās mākslinieciskajās aktivitātēs, darbojas Galēnu Roberta Mūka muzeja radošajā apvienībā "Mūka ķēķis" un raksta dzeju.
Pasākumā skanēja dzeja gan Evelīnas pašas, gan Viļānu radošās kopas "Atļaujies ienākt" dalībnieku, gan ciemiņu izpildījumā. Evelīna atzina, ka savu gara pasauli vienmēr ir iekrāsojusi visos varavīksnes toņos. Un savu dzīvi savīt kā varavīksni aicināja arī Līvija Liepdruviete. Savukārt Mārīte Strode rosināja padomāt par to, kā mēs katrs savu dzīvi izkrāsojam. 
Mārīte Sprindža savu dzejoli veltīja baltajai, Iveta Dimzule- zilajai krāsai, Margarita Krole- dzintara toņiem, Jefrosinija Belova un Maruta Avramčenko -slavināja zaļo krāsu. Ciemiņi no Stabulnieku pagasta Biruta Čaunāne un Anita Betlere  runāja par it kā nesavienojamām krāsām, kā arī par to, cik sievietēm svarīgi iziet cilvēkos, smelties radošo enerģiju.
Viļāniete Paulīna Pušmucāne dalījās bērnības atmiņu stāstā par melnajiem brīžiem, kurus reizēm sev sagādājam paši.Bijis tā!  Paulīna aizgājusi ciemos pie draudzenes.Tur notikušas dažādas jautras izdarības. Kad skapī atrasta iesākta alkohola pudele, nolemts saturu pagaršot. Un tad nu tumsiņā, ejot mājās, kājas nav bijušas īsti drošas. Lai īsāks ceļš, nelielā meitene gājusi caur kapiem. Paslīdējusi un...Un kritusi! Izraktā kapā. Kad atjēgusies, saklausījusi, ka bedres pretējā galā kāds murd un it kā vaid. Paulīna pastiepusi roku, sataustījusi kaut ko spalvainu. Tā kā nav bijis spēka un drosmes veikt lielāku pārbaudi, un bijis ļoti tumšs, meitene tik gulējusi nost. Rītā izrādījies, ka Paulīnas kaimiņš ir auns. Kad saimniece, to meklēdama, nonāca kapu tuvumā, vuceniņš iemēkšķējās par atbildi viņas saucienam: "Auniņ, kur tu esi?" Tad nu atrasts gan auns, gan Paulīna.

Pasākumu kuplināja Stabulnieku sievu ansamblis "Zapevočki". Tā dalībnieces skanīgas dziesmas veltīja katrai krāsai un ar humora dzirksti dāvāja prieka liesmiņas klātesošo dvēselēm. 
Pasākuma nobeigumā Evelīna Visocka aicināja skaisti svinēt dzīvi: ļauties smiekliem, labestībai, dzīvespriekam, un katru dienu iesākt kā jaunu uzšķirtu dzīves grāmatas lapu.


Iveta Dimzule


P.s. Ivetas Dimzules un Zelmas Tučes foto

Radošās kopas “Atļaujies ienākt!” dalībnieku tikšanās Viļānu pilsētas bibliotēkā.

  Paraudzīties uz priekšu.             Kā cilvēki redz savu pagātni un nākotni? Mēs nākotnē skatāmies, bet pagātnē atskatāmies. Nākotni uz...