2015. gada 26. dec.
2015. gada 23. dec.
Ziemassvētku noskaņas 2015
Betija Berga
Tik plāna kārtiņa ledus sērsnas
pār bradātiem dubļiem
Tik niecīgi balts
pār pelēki melno un sēro
Tā domas pirms svētvakara
tik klusas
tik trauslas un lēnas
Vien vāri pieskaras
klausās un bijīgi vēro
Pil svece
kūst gaiss
deg vakari skumjās un gaidās
nes siltumu-
trīsošu cerības tauriņu delnās
Pie ticības altāra
sakļaujas plaukstas
klust spārni
kad pagātnei atdod šo nastu
un krustu met gunī
kā ļaunumu
bailes un mokošas šaubas
tam pāri...
lai atdzimtu asaru mazgātas dvēseles raudās
no jauna un atkal...
..Kāds tevī no debesīm mīloši raugās..
22.12.2015
***
Pa tumšu nakti
Spožu gaismas taku
Lej balta zvaigzne
Melnā vakarā
Un debess sietā sijā zilu prieku
Un eņģeļmatos šūpo sniegu tā
Lai klusās domās tērptu baltus sapņus
Un liktu mīlestību siltu
Rokās tev.
Caur biezu tumsu rodi baltu staru
kā cerību
kā ticību- Es varu!
Etiķetes:
Betija Berga,
Dzeja,
Mūsu autori,
Radošā kopa "Atļaujies ienākt",
Ziemassvētki
2015. gada 17. dec.
Ziemassvētkus gaidot
Ināras Svilānes foto
Mārīte Strode
Nav dziļo kupenu,
Nav balta sniega.
Tik pāri brūnam tīrumam
Balts kaķēns lēnām iet!
Tu atkal mēģini kā bērnībā
Tam lielam Ziemassvētku brīnumam
Šai tumšā vakarā tā klusi noticēt!
Un savā prātā tā pa mazumiņam izzīmēt!
Ar zaļo eglīti, kas istabā tev smaržos.
Ar sveču liesmiņām, kas spoži mirdzēs
Un piparkūku garšu.
Ar mandarīnu smaržu.
Sniegbaltu galdautu uz galda klāsi,
Lai Ziemassvētki tavā sirdī ienākt var!
2015.g.dec.
Etiķetes:
Dzeja,
Ināra Svilāne,
Mārīte Strode,
Mūsu autori,
Radošā kopa "Atļaujies ienākt",
Ziemassvētki
2015. gada 9. dec.
Jaunās grāmatas decembrī
17. un 18. decembrī Viļānu pilsētas bibliotēkas darbinieki gaida savus lasītājus uz Jauno grāmatu dienu. Neliels ieskats dažos jaunumos.
Padomju Savienībā nebija padibeņu- kurš tad to nezina? Ilūzija par bezgrēka sabiedrību tika kultivēta visiem iespējamajiem līdzekļiem, arī atbrīvojoties no varai netīkamiem "elementiem"- ubagiem, invalīdiem, dīkdieņiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārāk brīvdomīgajiem. Ja ne citādi, tad ar tiesas lēmumu "par parazītisku dzīvesveidu", izolējot viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidot labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām toreiz skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi- 101. kilometrs.
Šo tēmu risina Guna Roze grāmatā "101. kilometrs".
"Kas ir mīlestība? Kāpēc tā ierodas- gaidīta vai arī negaidīta un negribēta? Kāpēc tā sniedz bezgala lielu laimes izjūtu, bet citreiz— nepārvaramas milzu sāpes?"- tā sev visu mūžu ir vaicājis Dainas Avotiņas jaunā romāna galvenais varonis.
Vitauta Odziņa skaudrā dzīvesstāsta pamatā, kā allaž populārās rakstnieces darbos, ir reālu cilvēku likteņi, izklāstīti saistošā vēstījumā, kas bagāts ar dzīves gudrām atziņām un tēlainu, izteiksmīgu valodu.
Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, tomēr vēstījuma centrā ir 20. gadsimta 70. un 80. gadi. Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās- no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu.
Anita Dakule
Etiķetes:
Aktuāli,
Anita Dakule,
Īsa informācija,
Jaunās grāmatas,
Jauno grāmatu diena,
Par biblotēku
2015. gada 3. dec.
Īdeņa, Varakļāni, Viļāni
Radošā kopa „Atļaujies ienākt!” Viļānos pulcē dažādu
novadu literātus. Aktīvi kopā darbojas arī Mārīte Strode
no Varakļāniem.
„Esmu dzimusi un uzaugusi visskaistākajā vietā uz zemes –
Īdeņā. Daba tur ir… Vienkārši krāšņa. Un tās izjūtas, kas
plūst dvēselē… Nav svarīgi: zini, nezini, ka te atradusies seno
latgaļu apmetne, līdz šejienei pletusies senā Varsku jūra…
Senču enerģija vienkārši ienāk tevī, ja esi atvērts.
Īdeņā jutos lolota, sargāta. Esmu tēva meita, biju… viņa
princesīte. Visas manas vēlmes tētis piepildīja, visus sapņus.
Pašu lielāko sapni nepaspēja piepildīt. Sapņoju kļūt par
balerīnu. Tētis apsolīja, ka tad, kad nosvinēsim manu piekto
dzimšanas dienu, viņš aizvedīs uz Rīgu. Uz baletskolu. Sapnis
nomira kopā ar tēti īsu brīdi pirms manas dzimšanas dienas,”
stāsta Īdeņas meitene.
Īdeņā joprojām dzīvo Mārītes dvēsele. Katrā ziedā, katrā
smilgā, katrā ceļa līkumā. Tādēļ Īdeņas motīvi, tur
piedzīvotās izjūtas allaž sameklējamas Mārītes dzejā. Nu tur
lasāmas arī Varakļānu un Viļānu sajūtu mozaīkas. Arī
Šliselburgā un Pēterburgā, kur notika pasākumi Viļānu novada
domes realizētā projekta ietvaros, piedzīvotais rod savu
atspoguļojumu literārajos tekstos. Pēterburgā Mārīte pirmo
reizi dzīvē klātienē vēroja baleta izrādi. Atklātības mirklī
viņa uzticēja savu nerealizēto sapni dzejniekam Pāvelam
Plotņikovam. Dzejnieks tai brīdī Īdeņas meitenei teica: „Redzi,
ja toreiz tu būtu kļuvusi par balerīnu, tad tagad tev viss jau
būtu beidzies, bet tā kā tu esi pievērsusies literatūrai,
dzejai, tad tev tikai tagad viss sākas!”
Mārītes pirmās literārās skices tapa Nagļu pamatskolā
pedagoģes Lūcijas Benjavas vadībā. Skolotāja reiz teikusi, ka
meitenei ir tik spilgta iztēle, bagāta valoda, ka viņa arī
visskumjāko skeletu spētu apaudzēt ar miesu un drēbēm no savas
valodas vien.
„Varakļānus pirmo reizi izjutu tad, kad nonācu daiļdārzniecības
praksē pie izcilā dārznieka Pētera Sprūdža bērnu namā.
Salīdzinu tos bērnus un to, ko tagad redzu… Toreiz bērnos bija
vairāk sirds siltuma. Arī bērnu nama audzēkņos. Vairāk bija
cieņas pret līdzcilvēkiem. Un kā bērni prata strādāt! Vienkārši
tāpat nāca un palīdzēja dārza darbos. Darīja to, kas nebija
viņu pienākums. Ļoti ceru, ka esmu pratusi savā dēlā ieaudzināt
darba tikumu, spēju cienīt citus cilvēkus,” apcerīgi teic
Mārīte.
Iepriekšējā vasarā Mārītes dēls veica palīgdarbus
celtniecībā. Tika renovēta viņu pašu un kaimiņu daudzdzīvokļu
mājas. Strādāts tika ne pa jokam. Līdz vēlam vakaram. Kādā
reizē puisis nolēma vēl pa vakara krēslu kopā ar draugu nedaudz
izvēdināties pastaigā. Noklausījās, kā Mārīte sūdzas par
galvassāpēm. Apņēmās viņas miegu netraucēt, pēc pastaigas
uzvesties klusi. Nebija Mārītes galva vēl īsti tikusi līdz
spilvenam, kad zvanīja draudzene, kurai steidzami bija nepieciešama
palīdzība.
„Man draudzība ir svēta lieta. Lai kā ir pašai, vajag draugam
palīdzību – kaut caur sienu iziešu! Tā arī tovakar. Pārnākot
mājās vienos naktī, konstatēju, ka dzīvokļa durvis ciet, bet
dēls atstājis atslēgu slēdzenē. Zvanījos pie durvīm, uz
mobilo, klapēju pa durvīm! Nekādas reakcijas. Pārmetu krustu un
kāpu pa celtnieku stalažām līdz savam – ceturtajam stāvam.
Iezvēlos balkonā. Klapēju pa dēla istabas logu, zvanījos uz
mobilo. Ilgi! Pēc godīgas darba dienas katram miegs ciešs, vai ne?
Par dēla šoku, ieraugot mani uz balkona, ir cits stāsts, bet pati
sev priecīgi uzsitu uz pleca! Lai gadi ieripojuši piektajā
desmitā, bet esmu vēl nekas, ja spēju uztrausties līdz ceturtajam
stāvam kā zirnekļcilvēks,” smejas Mārīte.
Ceļu uz Viļānu radošo kopu „Atļaujies ienākt!” Mārītei
palīdzēja atrast dzejniece Betija Berga. Pirms vairākiem gadiem
Dzejas dienām veltītā pasākumā Dekšāru pamatskolā viņa
dzirdēja Mārītes literāros darbus. Betija Berga aicināja un
iedrošināja pievienoties radošo cilvēku pulkam.
„Tagad savu dzīvi bez darbošanās radošajā kopā nespēju
iedomāties. Kā citādi? Viļānos tevi sagaida cilvēki, kuru
skatienā vien jau var izlasīt: mēs tevi saprotam! Tā ir atbalsta
sajūta. Arī padomi, iedrošinājums. Šeit iegūstu ticību sev.
Katra mūsu tikšanās ir svētki, jo allaž valda pozitīva
atmosfēra. Valda prieks par kolēģa veikumu. Apbrīnojama ir
bibliotēkas darbinieku patiesā rūpe par mums visiem,” atzīst
Mārīte Strode.
Pirmais kopkrājums, kur lasāma viņas dzeja, nes nosaukumu „Lietus.
Nostaļģija.”. Mārīte vairākus gadus publicējas dzejas
almanahā „Rēzekne”, viņas darbi lasāmi starptautiskajā
krājumā „Aizmirsti steigu!”, kā arī pavisam nesen iznākušajā
dzejas un fotogrāfiju albumā „Latgales sirdspuksti”.
„Novēlu visiem saglabāt dvēselē bērnu! Ja esi sevī atstājis
kaut daļu bērna, tev ir ticība saviem spēkiem. Tev ir drosme iet
un darīt. Arī to, ko apkārtējie ne vienmēr saprot. Tu jūties kā
pasaku feja – viens žests, un pasaule mainās uz labu! No sirds
vēlos, lai pasaule kļūst tikai labāka,” saka Mārīte Strode.
Iveta Dimzule
Abonēt:
Ziņas (Atom)
Gaidot Latvijas dzimšanas dienu
8.novembrī Viļānu pilsētas bibliotēkā Dienas aprūpes centra "Viļāni" iemītnieki kopā ar bibliotēkas darbiniekiem, gaidot Latvija...
-
Visam pasaulē ir divas puses. Arī krāsām. Mums katram savulaik nācies saskarties ar zaļiem asniem, kas nes zīmi par dzīvību. Bet zaļa var...
-
Pavasaris ....Prieks par katru zaļu asniņu, smalku zāles stiebriņu, bet jo īpaši par žilbinoši baltajiem sniegpulkstenīšiem un koši zilajā...
-
Konkurss starp mūsu novada un pārnovadu dzejniekiem turpinās. Šodien jūsu uzmanībai varakļānietes Mārītes Strodes dzejoļi. Lasiet un izsakie...