17.02.2023. Pasākums "Pastaiga pa Viļānu vēstures lappusēm", jo Viļāniem 95 gadi!

Radošās kopas "Atļaujies ienākt" dalībnieces

Viļāniem – 95.

Ar dzimšanas dienām ir dažādi. Kāds to gaida ar nepacietību, kāds jau pirms svētku dienas dodas prom no mājām. Arī ar dāvanām ir dažādi. Kādam tu zini, ko dāvināt, kādam – nē. Ko uzdāvināt savai pilsētai dzimšanas dienā? Viļānu bibliotēkā 17.februārī visi interesenti bija aicināti uz pasākumu “Mana dāvana Viļāniem”.

Pasākumu ievadīja bibliotēkas vadītāja Anita Dakule, viņa pasākuma dalībniekiem ļāva izstaigāt Viļānu vēstures stāstu, kura lappusēs ierakstīti slavenu novadnieku vārdi, kā arī gan skaisti un gaiši notikumi, gan skumju plīvurā tītas dienas. Un tad jau visi vienojāmies Viļānu himnas vārdu un melodijas maģijā. Šo skaisto brīdi papildināja Viļānu mūzikas un mākslas skolēnu dāvana Viļāniem. Jānis Gritāns un Kristaps Rimša kopā ar koncertmeistari Jeļenu Vesņinu ļāva baudīt dažādu raksturu muzikālos skaņdarbus.

Turpinājumā Viļānu novadpētniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Pigaškova visus pasākuma dalībniekus aicināja izdzīvot vairākas teikas par Viļāniem. Izrādījās – tās mēs zinām gandrīz labi! Vēl Anna Pigaškova mums lika pastrādāt arī intelektuāli, bija sagatavota viktorīna ar nopietniem un arī mazliet viltīgiem jautājumiem. Un tad jau – literātu dāvanas Viļāniem 95 gadu jubilejā! Vispirms savu dzeju lasīja Rikavas jauno literātu kopas “Dzejas garša” dalībnieki, turpinājumā skanēja radošās kopas “Atļaujies ienākt!” vārsmas. Un ne tikai! Evelīna Visocka dalījās atmiņās par to, kā Viļāni mainījušies vairāku gadu desmitu laikā. Laika rats izdzēsis seno pirti, ēdnīcu, kurā reiz varēja palutināt garšas kārpiņas ar mutē kūstošiem biezpiena plācenīšiem. Tāpat vēstures gaitu nav izturējis bagātais dzelzceļnieku veikals, dzelzceļa stacijas bufete, kur vienmēr bija pufīgi pončiki. Bet Evelīna arī aicināja novērtēt to, kā Viļāni top skaistāki.

Viļāniete Maruta Avramčenko ar lepnumu lasīja dzeju latgaliski, kā arī kā cieņas vērtu paraugu piesauca savu tēti ukrainieti, kurš dzīves laikā iemācījās ne tikai latviešu, bet arī latgaliešu valodu. Marutas darbi ir īpaši ar to, ka viņa ar lielu atbildību meklē pareizos latgaliešu valodas vārdus, no sirds cenšas mūsu novada valodu parādīt kā bagātu, labskanīgu, kā vērtību, kas ir noteikti saglabājama. Savukārt Natālija Jakušonoka dzeju lasa ne tikai izteiksmīgi, viņa ļauj sajust meditācijas noskaņu, ko dāvā vārdi, kuros izstāstīts Viļānu skaistums dažādos gadalaikos. Arī Natālija vārsmās ieskatījās Viļānu pārmaiņu vēsturē.

Un tad jau – mirklis pie tējas un kafijas tases, pie gardumiem, ko sarūpējušas bibliotēkas darbinieces. Mirklis sarunām, mirklis idejām nākotnes darbiem. Viļānu jubilejas gads tikko sācies. Ir laiks radīt un pasniegt vēl dāvanas pilsētai svētkos! Viļāniešu dzīvei jaunas krāsas dāvājis bibliomāts, kam līdzekļus ar projekta iespēju sameklēja Silvija Vecstaudža. Ar šo viņa nedomā apstāties, ir idejas, kuras jāizvērtē, jāpārdomā, lai bibliotēkas apkārtne un Viļāni iegūtu vēl kādu skaistu savas dzīves krāsu. Lai izdodas!

Iveta Dimzule.

 

Viļānu pilsētas bibliotēkas darbinieku radošās izpausmes brīvajā laikā

 

Rikavas bērnu dzeja par mīlestību, kas veltīta Viļāniem 95 gadu jubilejā.

 

Viļāniem dziedu. Viļāniem – 95 gadu jubileja.

*** Viļānu bibliotēkā cilvēki nāk, Grāmatas lasa, žurnālus lasa, Arī dzejoļus lasa un iegūst prieku. Viļānu bibliotēkā grāmatas interesantas, Laikraksti, žurnāli – visi ko stāsta. Es arī Viļānu bibliotēkā piedalos svētkos, Tur savus dzejoļus lasu, citus klausos. Bez bibliotēkas Viļāni būtu nabadzīgi.   Samanta Strogonova.   Viļānu muiža. Jau trešo gadu pagalmā manā Ir skanīgais mūzikas vakars, Kurš neļaus nevienam aizmirst, Kas es esmu un ka es esmu. Pasaulē caur saviem logiem skatos. Mans mūžs ir ļoti raibs, Atminos visu savu pagātni, Atceros muižnieku soļus, Pieminu bērnu smieklus. Šobrīd es pamazām mirstu, Viļāni, kas jūs būsiet bez manis?   Dainuvīte Garjonova.   Maltas ūdeņu ritmi. Es plūstu no rīta līdz vakaram, Gar muižu, gar pilsētu visu, Es tieku līdz salai mazai nomalē, Kur lakstīgalas allaž dzied. Tur vakaros vasarā zeme trīc un rīb, Tur prieks vien mīt. Bet ziemā apsedzos ar segu baltu Un gaidu redzēt nākamgad jaunu tautu.   Dace Vilcāne.

*** Mēs redzam, mēs dzirdam, Mēs ejam un smaidām, Mēs runājam, domājam, smejam, Mēs visi esam šeit pilsētā. Mēs uzceļam mājas, Mēs iestādām kokus, Mēs iededzam gaismu, Kas rāda, kurp iet, Paši būvējam ceļus, Pa kuriem visi var iet. Bez mums visiem Viļānu  nebūtu, Mēs visi – Viļānu ļaudis.   Inga Strogonova.   Viļānu liepas dzied. Tik svaigs gaiss visapkārt, Tik jautri cilvēki spēj būt, Jo esam mēs – liepas, Kurām ir brāļi un māsas, Visi kopā mēs visiem spēkiem Attīrām gaisu, lai pilsēta elpo. Dažreiz mums nepietiek spēka, Saudzē mūs, palīdzi mums! Ziemas miegā aizmiegam klusi, Bet pavasari sagaidām ar prieku, Jo dodam Viļāniem sevi.   Vasīlijs Krasnovs.   Ko lakstīgala teic? Viļānos dzied putniņu daudz, Es, lakstīgala, esmu visskanīgākā, Mani visi var pazīt, es pazīstu visus, Viņi labprāt klausās manas dziesmas, Un nu es esmu gada putns, Tagad mani īpaši tur godā visur, Bet Viļānos ievēro īpaši, mīļo. Ar mani Viļāni skaistāki un Skanīgāki pamazām top.   Diāna Dimzule. 05.02.2023.

 Rikavas jauno literātu foto!