Radošās kopas "Atļaujies ienākt" marta tikšanās bija omulīga un idejām bagāta. Vispirms visi atnākušie kopas dalībnieki ar lielu interesi aplūkoja lasītavā esošo fotogrāfiju izstādi "Viļāni gadalaiku lokos", kā arī iepazinās un aprunājās ar tās autori Ināru Svilāni.
Ināra ir mūsu bibliotēkas darbiniece, visādā ziņā radoša sieviete, kuras viens no daudzajiem vaļaspriekiem ir fotografēšana. Gribu jūs informēt arī par to, ka tieši viņas fotografētie dabasskati,ziedi un pilsētas ainavas padara mūsu bibliotēkas emuāru dzīvāku, krāsaināku un apmeklētājiem tīkamāku.
Lūk, pavisam nedaudz no Ināras teiktā:
"Fotogrāfija manuprāt ir ļoti demokrātisks un ikvienam pieejams mākslas veids. Tas katram palīdz nedaudz justies kā māksliniekam, arī tam kurš neprot gleznot. Tā ir vienreizēja iespēja apturēt un paturēt sev skaistus, neatkārtojamus mirkļus.
"Остановись, мгновение, ты прекрасно"-tā pirms gadsimtiem rakstīja krievu tautas lepnums Aleksandrs Puškins.Šos viņa vārdus var noteikti attiecināt arī uz fotogrāfiju, jo tieši tā ir kāda laika, kādas vietas, kādas sejas, kādu izjūtu saglabāts mākslas darbs. Un visu šo skaistumu patiesībā ir radījusi galvenokārt daba.Iespējams, ka tieši šī nodarbe paver iespēju katru dienu pilnīgāk un skaistāk izdzīvot."
Pēc izstādes apskatīšanas radošās kopas dalībnieki pulcējās mūsu bibliotēkas atpūtas telpā, lai risinātu svarīgas un ne tik svarīgas sarunas pie kūpošas tējas tases. Klātesošo starpā dzirksteļoja atkalredzēšanās prieks, draudzīgs humors, arī svaigas idejas attiecībā uz nākotnes plāniem.Un ieceres mūsu dzejniekiem patiešām ir daudzsološas. Cerams, ka viss izdosies.Bet par tām kādā citā reizē.
Protams, tika lasīti jaunākie dzejoļi, kas ir šo tikšanos galvenais mērķis un nozīmīgākā sastāvdaļa. Tajos izskanēja gan Sieviešu dienas motīvi, gan šurpnākošā pavasara sajūtas,nepiepildītas mīlestības jūtas, arī maza druska no ieilgušās ziemas depresīvās noskaņas, kā arī patriotiskas vārsmas,veltītas savai mīļajai,dzimtajai zemītei-Latgalei.
Alita Svilāne
Ar pirmo elpas vilcienu
Šai zemei piederību liecinu,
Un pirmo skaļo kliedzienu
Tev mūža mīlestību sludinu.
Rit manās dzīslās tava sula
Un plaušās tava elpa tvīkst.
Bet sirdī iedur sāpe trula,
Kad tevi necienīt kāds drīkst.
Reiz ņemot tavu spēku sev
Un iztaisnojot vagu slīpu,
Pasniedzu , Dzimtā Zeme, tev
Es sava mūža mīlestību.
05.03.2012