Holokausta upuru piemiņai 4. jūlijā bibliotēkā tiek rīkots pasākums.Lai labāk izprastu ebreju tautas traģēdiju, emuāra apmeklētāju uzmanībai Ivetas Dimzules raksts, kurš tapis, iztaujājot Rīgas
Geto un Holokausta muzeja gidu Jāni Medisonu.
Ebreju vēsture Latvijā.
16.gadsimta
vidū kara rezultātā beidza pastāvēt
Livonija. Līdz šim laikam par ebreju vēsturi Latvijā nevar runāt, jo Livonijas,
kuras sastāvā Latvija atradās, valstī bija likums, ar kuru tika aizliegts šeit
ienākt un dzīvot ebrejiem, elku pielūdzējiem, zīlniekiem. Šī nostāja valdīja
tamdēļ, ka visā Rietumeiropā valdīja priekšstats – ebreji vainojami Jēzus nāvē.
Dažādu
karu rezultātā laika gaitā Latvijas tagadējā teritorija tika sadalīta starp
vairākiem kaimiņiem: Krievijas impēriju, Poliju, Vāciju, Zviedriju. Katrai valstij bija savi
priekšstati par ebrejiem. Viņu ienākšana mūsu zemē notika pakāpeniski. Tāpēc
kādā Latvijas teritorijā ebreji drīkstēja ienākt un tirgoties, kādā – nedrīkstēja,
kādā daļā drīkstēja pat dzīvot, bet nebija ļauts būvēt sinagogas un ierīkot
kapsētas. Dažādos mūsu zemes novados mītošie ebreji bija atšķirīgi. Latgales
ebreji, kas piederēja Austrumeiropas ebreju kopienai, runāja jidišā, savukārt
Kurzemes daļā mītošie nāca no Rietumeiropas, viņi sarunājās vācu valodā.
Latvija
par antisemītismu runāt nevar līdz pat 19.gadsimta vidum, jo baltu cilšu
pēcteči līdz šim laikam ir tomēr tālu no baznīcas, viņiem nav uzspiests
stereotips par ebrejiem kā Kristus nāvē vainojamiem. 19.gadsimta vidū
ekonomisku iemeslu dēļ rodas pirmie aizspriedumi par ebrejiem. Latvieši
gadsimtiem ilgi varējuši būt tikai zemnieki, zvejnieki vai vienkārši strādnieki
fabrikās, rūpnīcās, bet sociāli ekonomiskā situācija mainās, latvieši arī vēlas
ielauzties tirdzniecības jomā, kura ebrejiem bijusi gadsimtiem iztikas avots.
Protams, bizness prasa zināšanas, pieredzi, kuras latviešiem vēl nav, līdz ar
to uzņēmēji cieš zaudējumus. Un daudzi nemeklē vis vainu savā darbībā, bet
mēģina neveiksmes novelt uz to, ka ebreju tirgotājiem noteikti ir “tumšie
darījumi”.
20.gadsimtā pirms Pirmā
pasaules kara Latvijā dzīvoja 2,6miljoni cilvēku, no tiem 180 000
bija ebreji, tas ir vislielākais šīs tautas skaits, kāds jebkad bijis mūsu
zemē. Pirmais pasaules karš nes ne tikai nāvi. Tā kā savā starpā cīnās divas
lielvaras: Vācija un Krievija, tad tai laikā, kad Latvijas teritorijā ienāk
Krievijas armija, notiek masveida ebreju izdzīšana no mūsu zemes, jo Krievijas
valdība uz katru, kurš runā vāciski, skatās kā uz potenciālu Vācijas spiegu.
1918.
gadā Latvijā sākas neatkarības karš, pamazām
no 400 vīru pulciņa izaug armija, kurā ir 70 000 karavīru, no tiem – 1000
ir ebreji. Viņi tāpat kā citas tautības piedalās cīņā par Latvijas neatkarību,
bet 1920. gada jūnijā notika “pogroms”
(grautiņi) - huligāniski nemieri, ar izteiktāku
laupīšanas, bet arī nenoliedzamu antisemītisku raksturu. Tie aptvēra Rēzekni un
Daugavpili. 6.jūnijā ap četriem dienā pūlis sāka laupīt veikalus un piekaut
ebrejus Rēzeknē; policija atklāja revolvera uguni un uz laiku dauzoņas
izklīdināja. Ap pusastoņiem vakarā viņi salasījās no jauna, tagad jau skaidri
skanēja saucieni "sitiet žīdus"; vairāk kā trīsdesmit ebrejiem
piederošu veikalu un dzīvokļu tika izlaupīti un kārtību izdevās atjaunot tikai
ar armijas palīdzību, atklājot brīdinošu uguni no ložmetēja.
20. – 30.- tajos gados neatkarīgajā Latvijā ebreji veido
politiskās partijas, vairāki ministri ir ebreju tautas pārstāvji. Antisemītisms
pastāv joprojām uz ekonomiskā pamata, bet parādās arī rasistiski motivēts
antisemītisms – ebreji ir vienkārši sliktāka tauta. Šīs vēsmas ienāk no
Vācijas, kur darbojas nacistiskā partija ar Hitleru priekšgalā.
1934.
gadā notiek Ulmaņa apvērsums, tiek
pilnībā aizliegts antisemītisms. Diemžēl,
aizliegums neizdzēsa cilvēku domas, baumas. Negatīvi ir tas, ka prezidents ir
ierobežojis Latvijā izplatāmo informāciju par notikumiem Vācijā un Krievijā.
Mūsu valsts tai laikā dzīvo atlasītas informācijas burbulī, līdz ar to cilvēki
neko nezina ne par badu Krievijā, ne par Gulagu, ne par masu represijām
1937./1938. gadā. Nezina arī par to, kas notiek Vācijā, nezina par 1938.gada
Kristāla nakti, kad notiek masveida grautiņi, kas vērsti pret ebrejiem. Ulmanis
cerēja, ka, slēpjot patieso informāciju, viņš neļaus lielvarām Latviju apsūdzēt
provokācijās un nedos iemeslu karam.
1940.gada17.jūnijā,
kad ienāk padomju karaspēks Latvijas teritorijā, notiek nekārtības. Rīgā
policija arestē 3 krievus, 3 latviešus, 3 ebrejus. Tiek ievērots līdzsvara
princips. Kad sāk darboties padomju vara, tad cilvēki netiek šķiroti pa
tautībām, tiek vērtēts, ko viņš darījis Latvijā. Ja cīnījies pret komunistisko
partiju, bijis valdībā, tad sekoja represijas. Savās struktūrās padomju vara
iesaistīja cilvēkus arī ne pēc tautības, bet pēc tā, kāda ir cilvēka pieredze
Komunistiskajā partijā.
Joprojām
ir izplatīts mīts par to, ka čekā strādā ļoti daudz ebreju. Tā nav taisnība. No
240 čekas darbiniekiem tikai 20 bija ebreji. Čekas priekšnieka vietnieks
Latvijā bija Semjuels Šustins, Krievijas ebrejs, kuru vietējā ebreju kopiena kā
savējo nemaz nepieņēma. Čekas darboņi bija tie, kuri piedalās 1941. gada
izsūtīšanā. Tika izsūti 15 000 cilvēku, no tiem – 1800 ir ebreji. Kad
sākas Otrais pasaules karš, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, arī ebreji
sagaida nacistu karaspēku ar domu par to, ka būs kārtība, jo vācu tauta taču ir
tā, kura stingri ievēro “ordnungu”. Diemžēl, sākas propaganda, kas vērsta pret
ebrejiem, tiek veidotas iznīcināšanas komandas, kas vēlāk izveido vienu lielo –
Arāja komandu.
Latvijas
lauku apgabalos ebreji tiek iznīcināti
jau1941. gada vasarā un rudenī, bet Rīgā vispirms Biķernieku mežā nošauj jaunus
vīriešus no turīgām ģimenēm, šo ģimeņu dzīvokļi tiek atņemti, Tajos ievācas
iznīcinātāju komandas. Nākamā pavēle, kas skar ebrejus Rīgā, ir novākt drupas.
Citu tautību cilvēkiem tas nav pienākums. Ebrejiem aizliedz strādāt prestižos
darbos: bankās, jurisprudencē, medicīnā u. c. Atsevišķās jomās aizliegumu
ebrejiem nemaz nevar piemērot, jo, liedzot strādāt konkrētos darbos, izzustu
iespēja, piemēram, saņemt stiklinieka
pakalpojumus.
Tā
kā ir problēmas ar pārtikas apgādi, tiek ieviesta kartiņu sistēma, ebrejiem pārtikas
deva tiek aprēķināta mazāka kā citām tautībām. Blakus tam darbojas arī
nacistiskā propaganda: ja tu palīdzi ar pārtiku vai citādā veidā ebrejiem, tu
esi slikti rīkojies. Nacistu propaganda izplatīja arī viedokli par to, kas
čekas represijas veica pārsvarā ebreji. Līdztekus notika ebreju iznīcināšanas
akcijas. Arāja komandai bija Rīgas satiksmes pārbūvētie zilie autobusi, ar tiem
komanda brauca par visu Latviju, bet atsevišķās vietās ebrejus nošāva arī
vietējie aktīvisti, kas vēlējās izkalpoties vācu varas priekšā. Lielākā daļa
iznīcināšanas komandu dalībnieku bija cilvēki, kuri tai laikā apzinājās, ka nu
ir laiks, kad viņi var atļauties darīt, ko vēlas. Blakus bija arī mantiskās
alkas, jo bija iespēja piesavināties nošauto cilvēku mantas.
1941.
gada 4. jūlijā sinagoga Rīgā tika
nodedzināta kopā ar cilvēkiem, tas bija pirmais lielākais iznīcināšanas akts,
kas vērsts pret ebrejiem, bet drīz vien
- 1941. gada augustā sāka veidot Rīgas Geto. Vāji attīstītu teritoriju
Maskavas priekšpilsētā pie Centrāltirgus iežogoja ar dzeloņstiepļu žogu.
Pamazām sāka pārvietot šurp ebrejus. Teritorijā, kurā iepriekš mita 7000
cilvēku, sadzina 30 000 ebreju. Pārapdzīvotība, trūkums, slikti sadzīves
apstākļi, aukstums – ar to cilvēkiem bija jāsadzīvo. Geto tika izveidota sava
pašpārvalde – Judenrāt, darbojās ebreju policija, bet reāli šīm vienībām nebija
nekādu tiesību, varas. Geto teritorijā darbojās slimnīca, bet, protams,
medikamentu katastrofāli trūka.
Ebrejiem,
tāpat kā visiem iedzīvotājiem tika piešķirtas pārtikas kartītes, taču ar daudz
mazāku iztikas devu, tāpēc tie ebreju vīrieši, kuri bija stiprāki, centās
iekārtoties darbā vācu armijas noliktavās, remontdarbnīcās, jo tā bija iespēja
nopelnīt papildus pārtikas kartītes savai ģimenei.
1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī lielais
geto tika iznīcināts, lielākā daļa iemītnieku tika nošauta Rumbulā. Ebrejiem
ceļš uz Rumbulu bija jāmēro kājām, ceļa abās pusēs stāvēja policijas ķēdes,
bēgšanai iespēju nebija. Ja kāds tomēr mēģināja to darīt, tika nošauts uz
vietas. No visiem 30 000 ebreju,
sākoties masu iznīcināšanai, dzīvus atstāja 4000 stiprākos vīriešus un 50
sievietes. Sievietēm bija jālabo un jāšuj apģērbi, kas palika pēc ebreju
nošaušanas. Vīrieši raka bedres nogalinātajiem tautas brāļiem un māsām.
Noderīgie
ebreji tika pārvietoti uz Mazo geto, pārējo geto teritoriju pārmeklēja, kuri
bija paslēpušies, tika nošauti uz vietas. Un tad Rīgas geto kļuva par
pieturvietu ceļā uz nāvi Centrāleiropas ebrejiem: no Čehijas, no Ungārijas, no
Polijas, Lietuvas. Varasvīri gan ebrejus, gan iedzīvotājus maldināja. Visiem
tika sniegta informācija, ka ebreji vienkārši tiek pārvietoti uz Austrumeiropu,
kur būs labāka dzīve. Realitāte bija skarba. Atvestos ebrejus šķiroja jau
stacijā. Vārgākos uzreiz iznīcināja, spēcīgākie vēl kādu laiku dzīvoja geto.
Ierodoties Rīgas geto, ieraugot tur mājās asiņu pēdas, kļuva skaidrs, ka cerību
uz glābšanos nav. Ir pat liecības, ka 1942. gada janvārī, ierodoties Rīgas
geto, kāda ģimene viņiem piešķirtajā mājoklī starp segām gultā atrada sasalušu
zīdaiņa līķi.
Centrāleiropas
ebrejiem arī tika atļauts veidot pašpārvaldi, organizēt savu policiju. Tas radīja
nesaskaņas starp Lielā geto un Mazā geto, kur dzīvoja vēl daži tūkstoši
Latvijas ebreju, iemītniekiem. Centrāleiropas ebreji vairāk pakļāvās nacistu
prasībām. Latvijas ebreji bija spējuši noorganizēt pagrīdi, bija savākuši
ieročus, medikamentus un noorganizēja bēgšanas mēģinājumu. 1942. gada vasarā 10
cilvēki nozaga nacistiem smago mašīnu, izbrauca no geto un devās uz Latgali,
kur jau darbojās padomju partizānu grupas. Ebreji cerēja pievienoties kādai no
šīm
grupām. Diemžēl 10km no Rīgas bēgļi uzdūrās vācu militārās policijas patruļai,
sākās apšaude. Bija kritušie gan vienā pusē, gan otrā. Dzīvi atlikušo bēgļus
atveda atpakaļ uz geto un iznīcināja. Šis notikums vēl vairāk iespaidoja
Centrāleiropas ebrejus, vēl vairāk nokāva pretošanās ideju. Centrāleiropas
ebreji arī bēgt nemaz nevarēja, jo nezināja vietējo valodu.
1943.gadā
Rīgas geto likvidēja, dzīvi palikušos ebrejus pārveda uz koncentrācijas
nometnēm Mežaparkā, Salaspilī, Jumpravmuižā. Kad 1944.gadā kļuva skaidrs, ka
padomju armija ienāks Latvijā, atlikušos ebrejus aizveda uz nāves nometnēm
Vācijā.
Dažādi
avoti nosauc atšķirīgu ebreju skaitu, kas bija palikuši dzīvi pēc nacistu
padzīšanas no Latvijas. Daži nosauc skaitli – 185, daži nosauc skaitļus līdz
300. Visslavenākais ebreju glābējs Latvijā ir Žanis Lipke, bet kopumā ebrejus
glābuši 400 cilvēku. Tie ir cilvēki, kuri apzinājās, ka riskē ne tikai ar savu,
bet ar visas ģimenes dzīvību.
Neviena
tauta nav pelnījusi tik nežēlīgu izrēķināšanos. Neviens no mums nav bijis tur –
laikā pirms 2000 gadu, mēs vadāmies pēc leģendām, kas mums iepotētas. Varbūt ir
laiks atzīt, ka visa pamatā bijusi elementāra skaudība par to, ka ebreju
uzņēmēji vienmēr bijuši aktīvāki, rosīgāki, savos veikalos pratuši noturēt
mazliet lētākas preču cenas. Skaudība par to, cik gudri vienmēr bijuši ebreju
mediķi. Varbūt ir laiks atzīt, ka jāpārskata stereotipi, jāatzīst, ka katrai
tautai ir tiesības veidot savu dzīvi bez bailēm par to, ka kāda cita tauta var
radīt savu ideoloģiju, kura ļauj vienkārši tāpat iznīcināt līdzcilvēkus.
Iveta
Dimzule
P.s. Autores fotogrāfijas no Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeja