Saglabāt
dvēseles valodas prasmi.
Laikmeta
upe aiznesusi prom laiku, kad dzeja bija karogs tiem, kas domāja ārpus valdības
noteiktajām vadlīnijām, dzejas rindās ieauda zemtekstu – to izlasīt vajadzēja
prast. Šobrīd ir tik liela radošā brīvība, ka tiek aizskaloti kanoni kā palu
ūdeņi. Diemžēl ne vienmēr aiz palu ūdeņiem paliek auglīga zeme. Performance
performances pēc nav māksla, tā ir tikai zīmēšanās – redziet, cik es kruts,
ko uzdrošinos atļauties.
Meklējot
jaunas formas, kā lirikas mīļotājiem satikties Dzejas dienās, kultūras druvas
kopēji radījuši dzejas sacensību pasākumus, dzejas lasījumi tiek organizēti
netradicionālās vietās. 17. septembrī Viļānu KN notika pilsētas bibliotēkas un
kultūras nama darbinieku kopīgi organizēta dzejas cienītāju Dzejas kafejnīca.
Bija radīta omulīga gaisotne, kurā svinīgi dvašoja rudens puķes, smaržoja garda
zāļu tēja un pašu dārzos audzēti augļi. Saimnieces bija parūpējušās par gardām
maizītēm un mutē kustošiem pīrādziņiem. Par džeza notīm pasākuma gaitā rūpējās
Rēzeknes mūzikas vidusskolas audzēkne Laura Svikša. Laura ne tikai izpilda
zināmu autoru darbus, bet arī komponē pati. Pasākumā jaunā mūziķe dāvāja
iespēju noklausīties pirmatskaņojumu. Pasākumā klausījāmies otru pirmatskaņojumu–
Arnis Seimanovs izveidojis muzikālo noformējumu Ivetas Dimzules dzejolim
“Lūgums vasarai”. Šajā pasākumā bija arī mirklis brīnumam – apliecinājums tam,
ka sapņi piepildās. Iveta Dimzule saņēma dāvanā mākslinieces Silvijas
Vecstaudžas gleznu “Pīlādži rudenī”.
Katra
autora izpildījumā klausījāmies dažāda rakstura liriku. Skanēja pārdomas par
mūžību, par dzīves vērtībām. Dzejas rindas stāstīja par laikmetu, par mūžīgo un
nemainīgo vērtību – mīlestību. Natālija Jakušonoka atzina – lai dzeja būtu
patiesa, jāprot notverto emociju nosaukt vārdos, jāprot mazliet spēlēties ar
vārdiem, jānovērtē ritms. Evelīna Visocka dalījās ar dvēseliski siltām savas
lirikas rindām, neparasti svinīgs mirklis – Evelīnas saruna dzejā ar sveci, kas
ļāva atcerēties – katra dzīve ir kā svece. Tā var nest un vairot gaismu,
siltumu, bet var arī mest pasaules sejā kvēpu palagus.
Dzeja
ir brīnums. Tā ir emociju, pārdzīvojumu paudums, kurā lasītājs identificē savu
pieredzi. Tā tas notiek jau tūkstošiem gadu kopš Senās Grieķijas, kopš laika,
kad dzīvoja Aristotelis, kurš saviem sekotājiem licis iedziļināties dvēseles
noskaņās, nosaukt tā vārdos. Lai mums visiem pietiek gudrības un drosmes sargāt
un saglabāt dvēseles valodu – dzeju!
Iveta
Dimzule.
P.S.
Katrs tuvākas un tālākas apkaimes dzejas rindu veidotājs un vienkārši dzejas
cienītājs laipni aicināts pievienoties radošajai kopai “Atļaujies ienākt!”
Sīkāka informācija bibliotēkā.
Autores
un foto un foto no privāta arhīva.
Davana
– Iveta Dimzule saņem dāvanā Silvijas Vecstaudžas gleznu “Pīlādži rudenī.” –
foto no arhīva.
Laura
– par džeza noskaņu pasākumā rūpējās Laura Svikša. – mans foto.
.jpg)
