2014. gada 30. dec.

Laimīgu 2015!



Vecais gads pamazām jūdz bērīšus prombraukšanai, kamēr Jaunais ar svētku salūtiem pēc dienas ienāks mūsu mājās. Pirmssvētku steigā būtu vērtīgi atrast iespēju pārdomāt visu, kas šajā 2014. bija labs, ielikt to līdzi savā ceļasomā, kā arī izvērtēt to, ko labāk atstāt aizmirstībai. Daudz laba tiks vēlēts Vecgada vakarā.
Mīļie lasītāji! Arī mūsu bibliotēkas darbinieki, dodoties pretī 2015. gadam, vēlas katrs jums teikt savu vēlējumu.

Katram bibliotēkas lasītājam sūtu pa sīkam gaismas stariņam- lai izdodas tikai gaišus ceļus staigāt! Lai katram blakus būtu cilvēks, kas būtu palīgs, balsts un mierinājums!  Lai ikviens padarītais darbiņš silda sirdi, un katrs jauns rīts iedvesmo! 
Zelma Tuče

Dārgie mazie lasītāji! Novēlu jums labas, teicamas sekmes mācībās un vienmēr mīlēt grāmatu!
Ināra Zepa

Lai Jaunais gads nāk ar cerību, veselību un mīlestību!
Ināra Mičuliša

Jaunā gadā novēlu jums mieru. Lai  jūsu dzīvē ienāk labas grāmatas, interesanti notikumi un gudri cilvēki! Labestību un sapratni visiem Jaunajā gadā!
Ināra Svilāne

Lai Jaunais gads bagāts ar ģimenes siltumu, veselību un labklājību!
Anita Dakule

Ir tāds teiciens- "Bez pūlēm uz augšu tiek tikai ziepju burbulis". Novēlu katram no jums tikt veiksmīgi galā ar grūtībām, pie pirmās neveiksmes nenolaist rokas un piepildīt to cerību, kas noslēpta sirds dziļumos! Saglabājiet labu garastāvokli, pat ja  gadās kāda kļūme! Izdzīvojiet daudz jautru un neaizmirstamu brīžu,jo tie padara mūsu dzīvi daudzkrāsainu!
Anda Skrindževska

2014. gada 3. dec.

19. decembrī- Jauno grāmatu diena

19. decembrī aicinām savus lasītājus uz Jauno grāmatu dienu.Piedāvājam nelielu ieskatu daļā no jaunumiem.
Vēsturiskā stāsta meistars A. Grīns ielūkojas dziļi latviešu karavīra dvēselē, ierauga tajā varonīga cīnītāja dabu un atsaucīgu sirdi. Grāmata apkopo 7 īsprozas darbus, kuros latviešu karavīrs iziet ceļu no jauniesaukta strēlnieka gaitām līdz aizsarga dienestam Latvijas valstī. Rakstnieks tēlo cilvēkus, kas ir neiznīcināmi savā vēlmē aizstāvēt dzimto zemi pret ienaidniekiem, un, pat cīņu aizrauti svešzemē, viņi paliek domās un darbos ar Latviju, uzticīgi savām jūtām un pienākumam. Latviešu karavīru tēli gluži kā klusie ciemiņi atgriežas pie lasītājiem  un , skumjas varonības apdvesti, atgādina, ka esam pateicību parādā par mūsu Latviju.
"Grābeklis"- tā saucas L. Lapsas un K. Janševskas grāmata par Eināru Repši. Kā labi saprotams, nosaukums nav nejaušs. Grābeklis ir tas, kas grābj, ko vien var. Grābeklis ir arī tas, kam viss kas izslīd caur zariem. Un, protams, grābeklis ir tas, kas sit pa pieri gan pirmreizējam uzkāpējam, gan tam, kas uzkāpj uz tā vēlreiz un vēlreiz. Bet ne jau Einārs Repše mums tas vienīgais grābeklis, kas izlīdis vai kāda izvilkts no pieputējuša pakša un nu cenšas panākt, lai vēlreiz savāktu iespējami daudzus uzkāpējus. Skatoties uz dažādu iepriekšējo vēlēšanu rezultātiem, diemžēl šķiet, ka varbūt viņiem arī ir taisnība. Ka kāpšana uz grābekļiem ir viens no vislatviskākajiem sporta veidiem. Runa ir par lepnību, alkatību, divkosību, iekāri, slinkumu un nesātību.
Markss Adamss "Ceļā uz Maču Pikču" 
Rietumu pasaulē ilgstoši uzskatīts, ka leģendāro Maču Pikču 1911.gadā no jauna atklāja Hairams Bingems III. Viņa ekspedīcija bija ģeogrāfisks detektīvstāsts, kurā zudušās inku pilsētas meklējumi pārauga aizrautīgā mēģinājumā atrisināt mīklu, kādēļ šī iespaidīgā granīta pilsēta uzcelta tik nomaļā vietā- izolētā kalnu grēdā, miglainā subtropu zonā uz Andu kalnu un Amazones reģiona robežas. Piecdesmit gadus pēc Bingema nāves ceļojumu žurnāla redaktors Marks Adamss  nolemj mērot ceļu uz Maču Pikču, sekojot pirmatklājēja pierakstiem, un uzzināt visu patiesību- gan par Bingemu III, gan par sevi. Kā izrādās, Marks nekad nav gulējis teltī un par galvu reibinošiem notikumiem līdz šim tikai rakstījis , nevis pats tos piedzīvojis.
Luānas Loinertes "Latgales sāga" ir stāsts par Latgales ļaudīm- Skuteļu un Sedolu dzimtām-, kas ar saknēm vienmēr ir bijuši dzimtajos lauku plašumos, 20. gs. vētrām nākot pāri un mainot viņu dzīves līdz nepazīšanai. Viņu vidū ir radoši un stipri raksturi. Īpašu vietu dzimtu uzplaukumā ieņem sievietes-izturīgas un pacietīgas, vīriem uzticīgas un pašaizliedzīgas. Romāns ir ieskats ne tikai Latgales ļaužu sirds un dvēseles dzīvē, bet arī Latvijas vēstures krustpunktos- lasītājiem būs iespēja līdzās tautu dēlu likteņiem pieskarties arī Kārļa Ulmaņa, Viļa Lāča un citu vēsturisku personību izšķirošajiem brīžiem. Tas padara šo romānu par daudzdimensiālu, sirdi un prātu bagātinošu lasāmvielu.
Railijas Lūsindas "Lavandu dārzs" ir saistošs un aizraujošs romāns atpūtai. Rakstniecei piemīt patiess talants sniegt baudījumu lasītājiem, atainojot aristokrātisko krāšņumu uz romantiskas dabas fona. Galvenās varones cenšas pārvarēt grūtības, kas tomēr īsti nav viņām pa spēkam. Tas ir stāsts par dzimtu noslēpumiem, spiegošanu kara laikā un uzticību, kas tiek gan iegūta, gan zaudēta. Lieliska lasāmviela visiem vēsturisku romānu cienītājiem!
Aicinām apmeklēt šī gada pēdējo Jauno grāmatu dienu!
                                                   Anita Dakule

2014. gada 2. dec.

Adventa gaismā

Fotografēja Ināra Svilāne

Klāt adventa laiks. Dažādi tas tiek saukts-pārdomu, gaidīšanas, atnākšanas, cerību laiks. Lai arī kā tas tiek dēvēts, tam piemīt  īpašs skanējums. Tas ir laiks, kad mūsu dvēseles ir visvairāk atvērtas Svētajiem Rakstiem, ilgojas pēc garīgām pārvērtībām un cenšas tuvoties Kristus gaismai, dievišķajai mīlestībai. Acis meklē, rokas izvēlas kādu piemērotu lasāmvielu. Izņemu no plaukta Griāna eseju krājumu "Dārznieks". Šī nesen izdotā grāmata aicināt aicina uz brīdi atstāt ikdienas kņadu, atvēlēt sev mirkli klusuma, norimt un ieklausīties vārdos, lai atvērtu sirdi Radītājam un dzīvei visā tās pilnībā. Lūk, viena no esejām.
DIEVA MELODIJA
Nav brīnums, ka kaimiņiem Dārznieks šķita dīvains. Viņi bieži redzēja, kā dārznieks sarunājas ar puķēm, glāsta tās un izturas pret tām ar vislielāko pieķeršanos. Šie augi nedeva Dārzniekam ne ienākumus, ne panākumus, un to ļaudīm bija vēl grūtāk saprast.
"Kāpēc tu glāsti savus augus un runā ar tiem, ja tie nespēj tevi dzirdēt vai sajust tavu roku pieskārienu?"  viens no kaimiņiem beidzot pajautāja.
"Bet, kā tu zini, ka tie mani nejūt un nedzird?"
Kaimiņš samulsa.
"Nu kā-visi zina, ka augi nespēj..." 
" Tāpat arī vairums ļaužu nesajūt un nedzird Dievu", Dārznieks viņu pārtrauca, "tomēr Dievs tādēļ nav pārstājis runāt un rūpēties par mums."
Kaimiņa samulsums pieauga. Viņš atkal jautāja:
"Un kā tu zini, ka Dievs vispār ir? Nekad neesmu viņu dzirdējis vai redzējis. Neesmu arī jutis, ka viņš par mani rūpētos, kā tu sacīji."
Dārznieks skumji nolaida galvu un klusēja. Kaimiņš jau nosprieda, ka šoreiz atbildi nesaņems, bet Dārznieks viņam ieskatījās acīs un laipni teica:
"Ja reiz mēness apspīdētā naktī piestāsi, lai ieklausītos, tu sapratīsi, ka circeņi dzied vien tad, kad tie ir pavisam klusi; tas ir klusums, kas brīdina par šo slēpto dzīvi. Dievs nekad nav pārstājis dziedāt, viņš nav pārstājis runāt un rūpēties par mums, un tieši tādēļ vairums cilvēku nepamana viņa mīlestību. Ja Dievs pārstātu dziedāt, pat ja nākamajā mirklī tu apjaustu, ka viņš ir šeit, būtu jau par vēlu." 
Un viņš smaidot piebilda:
"Bet nebaidies, Dievs nekad nerimsies dziedāt."
"Tad tev nekad neizdosies mūs pārliecināt, ka Dievs ir," ar triumfējošu smaidu sejā pavēstīja kaimiņš.
Dārznieks sāka smieties un, uzlicis roku kaimiņam uz pleca, sacīja:
"Tas ir tieši tāpat kā ar circeņiem...Ja vari rast iekšēju mieru, klusums tev atklās Dieva melodiju."
P.s. Šo grāmatu jūs varat izlasīt mūsu bibliotēkā

Septembra mēnesi izstāde „Rakstu vējš” bibliotēkas foajē

  Viļānu pilsētas bibliotēkas foajē   pasākums „Rakstu vējš”. Ar apmeklētāju palīdzību dzejā uz zīmētām kļavu lapām, aicināti   atcerēties u...