Alita Svilāne
Kad saule pret vakaru lieksies,
Jāņu uguni upmalā kuršu.
Varbūt citi par mani smies,
Bet laimi visiem mums buršu.
Metīšu ugunī vībotņu klēpi,
Stiprus vārdus dūmu vērpetēm teikšu,
Bridīšu ūdenī, noplūkšu lēpi,
Spraudīšu matos un saullēktu sveikšu.
Saullēkta pirmajos staros
Lasīšu zāles un vainagu vīšu,
Metīšu ozola kuplajos zaros
Cerot, ka rudenī gredzenus mīšu.
Pasmelšu rasu saliktās plaukstās,
Minēšu vārdus putnu pirmajai dziesmai,
Dziedāšu "Līgo", lai pasaule klausās,
Lecot pāri gailošai gunskura liesmai.
04.07.2011
*****
Katru gadu es viena uz takas
Atceros kopīgos soļus,
Kas samina peļķēm ledus cakas,
Kas pašķīra kopā gulošus oļus.
Un sapņus..., un sapņus...
Par zemēm siltām un tālām,
Kur sasildīt pirkstus aukstus un slapjus
Un piešķirt krāsu lūpām zilgani bālām.
Tagad tu tālā pasaules malā
Lej sviedrus sveša saimnieka labā.
Es- mūsu takas aizaugušā galā,
Kura jaunības atmiņas glabā.
Bet reiz tu jautāsi man:
"Vai tevi uz takas es gaidu?"
Teikšu: "Nē, es klausos, kā lietus skan".
Un pelēkām debesīm dāvāšu smaidu.
12.09.2011
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru