2009. gada 14. dec.

Šai pilsētai-rakstoša sirds

Evita Bole
Te dzīvot ir silti - naktis grauzdētu laternu gaismā svilst, un kalendārā dienas prātīgi pārlapo vējš. Te dzīvot ir silti - karstvīns plūst lēts un smagas sirdis noreibis medī. Te dzīvot ir silti - laikam apmaldījusies sirdsapziņa, un ielās mēdz aizmirsties prāts. Tā dzīvot ir silti. Un silti ir kūstošam sniegam būt. Ir īsssssta sirds. Savādi – šodien snieg, un šķiet, Tikai aiz mana loga. Laternām uz kailajiem pakaušiem Virsū veļas mirdzoša dzīvība. Debesis – īpašas- Lūkojas pretim ar liegi pievērtiem plakstiem, Ar maaaaaigi pūkainu skatienu. Tur, augšā - pāri brien krāsaini elefanti, Uz mugurām nesot kādu burvīgu dvesmu. Un es zinu droši – Visskaistāk ir iemīlēties ziemā. Tad sapņi klusi kārtojas krāsainā kupenā Un nereti ieslīgst rūgtā kakao skavās., Piparkūku vīriņiem krūtīs pukst Bezgala silta ingvera sirds... Un tieši no tās – Putenis ir mācījies smiet. Neviļus... arī kanēļmaizīšu mēles savijas kopā, Skumstot pēc šī laikmeta nogalētajām zvaigznēm, Iesien tās pelēkā linu pauniņā Un sver... Pēkšņi... arī man pazūd it viss. Viss... Un es... atstāju ļaudis Ar izcilu jautājuma zīmīti rokās. Ir ziema.

Nav komentāru: