Evita Bole Te dzīvot ir silti -
naktis grauzdētu laternu gaismā svilst,
un kalendārā dienas prātīgi pārlapo vējš.
Te dzīvot ir silti -
karstvīns plūst lēts
un smagas sirdis noreibis medī.
Te dzīvot ir silti -
laikam apmaldījusies sirdsapziņa,
un ielās mēdz aizmirsties prāts.
Tā dzīvot ir silti.
Un silti ir kūstošam sniegam būt.
Ir īsssssta sirds.
Savādi – šodien snieg, un šķiet,
Tikai aiz mana loga.
Laternām uz kailajiem pakaušiem
Virsū veļas mirdzoša dzīvība.
Debesis – īpašas-
Lūkojas pretim ar liegi pievērtiem plakstiem,
Ar maaaaaigi pūkainu skatienu.
Tur, augšā - pāri brien krāsaini elefanti,
Uz mugurām nesot kādu burvīgu dvesmu.
Un es zinu droši –
Visskaistāk ir iemīlēties ziemā.
Tad sapņi klusi kārtojas krāsainā kupenā
Un nereti ieslīgst rūgtā kakao skavās.,
Piparkūku vīriņiem krūtīs pukst
Bezgala silta ingvera sirds...
Un tieši no tās –
Putenis ir mācījies smiet.
Neviļus... arī kanēļmaizīšu mēles savijas kopā,
Skumstot pēc šī laikmeta nogalētajām zvaigznēm,
Iesien tās pelēkā linu pauniņā
Un sver...
Pēkšņi... arī man pazūd it viss.
Viss...
Un es... atstāju ļaudis
Ar izcilu jautājuma zīmīti rokās.
Ir ziema.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru