Betijas pārdomas par radošo kopu

Mūsu tikšanās reizes ir rada sajūtai, ka uz pasaules „nav nekā siltāka par sniega piku”, ko vari dāvāt sev tuvam cilvēkam....ne jau dāvanas materiālā vērtība ir svarīga, bet emocijas , ko gūsti dodot un ņemot. Ir tik labi, ka šajā sarežģītajā un reizēm pat smagajā laikā no savām mazajām sniega pikām mēs varam kopā savelt siltu, baltu, labsirdīgu un bezgala mīļu emociju sniegavīru...atļaujoties ienākt un pabūt kopā....nāc arī tu, kas vēl neesi pie mums bijis! Es noadīšu tev dzīvi Pa vienai cilpiņai labiski kreiliski Bez steigas ieadīšu rakstu vien tev un man domātu cerētu rastu un saprastu Pīnēs un valgos paslēpšu pūkainus vakaru saulrietus klusus skatienu apskautus rītus zvaigžņotu nojautu labirintos atrastus laimes pakavus Es noadīšu tev dzīvi Gan baltu gan raibu simts dardedzēs mērktu pa pusnakts nomodiem šķetinātu un vērptu Es noadīšu tev dzīvi Kur ņemšu dziju? To neatklāšu Bet... varbūt ... Pa valdziņam vien Tam savējo NENOŽĒLOJOT ārdīšu / 16.12.2009./

Betija Berga