Dievinu...

Liene Kukaine

Dievinu ģimeni, draugus... Dzeltenos tauriņus pavasarī Un ledainas, baltas sniega pārslas plaukstas lielumā... Dievinu šokolādi un tuva cilvēka balsi no rīta... Savas mājas un vietas, kas slēpjas aiz horizonta... Dievinu sveces un ugunskurus ezera krastā...

Sauli, debesis, jūru... Dievinu mūziku un dusmas, Ģitāru, bungas un lietus lāšu ritmu naktī uz palodzes... Dievinu lauku smaržu – zemenes un brīvību... Tāpat arī pilsētas troksni... Dievinu klusumu un iespēju izbļaustīties... Steigu, ātrumu, kustību Un klusus, lēnus, nogurušus soļus... Savus tikumus...netikumus Un „the way I’m living”...

*** Nodilusi saule neticīgo rokās...

Iztraucēts miers,

Tava elpa pinas vēja krokās...

Apmaldījušos skatienos rīts sabrūk,

Zeltītas kūniņas tauriņos pārtop...

Tici, ka vari pats savu dzīvi stīgot?

Mani pārlapo liktenis -

Nīstot

Mīlot

Stundu jūklī pie varbūtības piekaltas,

Pinas asaras - neaizskartas,

Ceļu krustojumos pie atvadu vārdiem pietvertas...

Viens solis tuvāk - palikšanai...

Viens atpakaļ - izdzišanai...

Jūdžu skrējiens - sevis atrašanai...

Tik mirdzoša saule manā plaukstā....

Bet Tavas debesis nodilušu valkā...