Margarita Krole izstādes atklāšanā nolasīja nedaudz smeldzīgu un ļoti aizkustinošu savas bērnības mīļākās rotaļlietas stāstu. Tā bija liela, skaista piepūšama stirniņa, kura joprojām saglabājusies atmiņā kā mīļa bērnības epizode. Stāstu autore ir veltījusi savam tēvam Alfonam.
Margarita Krole
Stirniņa
Man prātā nāk 60 gadus veci notikumi. Tolaik bērni netika īpaši lutināti ar rotaļlietām, konstruktoriem vai galda spēlēm.
Daudzas spēļmantiņas tika pašu rokām izgatavotas. Atceros savu mīļāko īsto rotaļlietu, kuras mūžs ilga tikai vienu nedēļu, bet atmiņas par to saglabājušās līdz šodienai.
Mans tēvs, būdams smagās lauksaimniecības tehnikas speciālists, kopā ar citiem vīriem devās uz Ļeņingradu pēc rezerves detaļām. Zinājām, ka mājās nebūs vairākas dienas, jo tālais ceļš tika veikts smagās automašīnas kravas kastē. Jā, agrāk tā bija parasta lieta, kravas kastēs veda ne tikai ķieģeļus, graudus un būvmateriālus, bet arī cilvēkus. Bija pat pielāgoti soli un virsbūve, kas nedaudz pasargāja no sala un vēja. Vienīgajā, siltajā vietā blakus šoferim tālajos braucienos parasti sēdēja partorgs. Šādās reizēs mēs, bērni, tēvu ļoti gaidījām atgriežoties, jo zinājām, ka viņš mums atvedīs kādas dāvanas vai saldumus no tālā ceļojuma.
Kādu rītu pamostoties jutu, ka tētis naktī ir pārradies mājās un atpūšas. Taču mamma mudināja bērnus iet uz viesistabu, lai parādītu tēva sarūpētos pārsteigumus.
Liels bija mans prieks, kad ieraudzīju skaistu, neaprakstāmi graciozu piepūšamo gumijas stirniņu. Tā stāvēja jau uzpūsta galda vidū. Stirniņa, lepni stalto ragu žuburi izslējusi, skatījās uz mani lielām, sirsnīgām acīm. Rotaļlieta bija apmērama 60- 70 cm augsta, krēmkrāsā, ar dažiem oranžīgiem lāsumiņiem, strupu melnu astīti un vareniem, staltiem, spilgti oranžiem ragiem. Mamma ierādīja, ka tai pie kājiņas ir mazs ventilītis, caur kuru to piepūš. Man bija neaprakstāms prieks un sajūsma, kā arī lepnums, ka man tagad pieder kaut kas tik skaists un vērtīgs. Turpmāk paspēlējoties to vienmēr liku atpakaļ viesistabā uz galda. Nevar taču to likt kādā mazsvarīgākā vietā. Ja nu atnāk kāds ciemiņš vai kaimiņi ienāk, lai tie redz, kāds skaistums, kāds dārgums man pieder.
Turpmāk, katru rītu pamostoties, skrēju vispirms uz viesistabu palūkot savu stirniņu. Maz kas pa nakti var notikt! Var atgadīties kāda ķibele,var gaiss izplūst. Īpaši ragi bija jūtīgi. Ja gaisa kļuva pamazāk,tie noslīga un nebija tika stalti saslieti.
Vienu dienu kopā ar mammu un tēti devāmies ciemos gandrīz uz visu dienu. Mājās palika trīs mani brāļi: divi vecāki un viens jaunāks par mani. Ciemošanās bija izdevusies. Sadraudzējos ar radu bērniem. Šūpojāmies šūpolēs, braukājām ar trīsriteni. Bija tik interesanti, jo mūsu mājās tādu mantu nebija. Atgriezāmies pacilātā noskaņojumā un, protams, vispirms steidzos pie savas stirniņas.
Bet, kas tad tas! Kur tā palikusi? Uz galda saplacis gulēja gumijas lēveris. Paņēmu to, mēģināju piepūst, taču stirniņa tikai nedaudz pacēla savu galviņu, nedaudz sakustējās staltie ragi un atkal saļima. Manas bēdas un izmisums bija neaprakstāmi. Asaras ritēja pār vaigiem, krūtīs jutu nebeidzamu smeldzi, trūka gaisa. Dusmas un sarūgtinājums par brāļu rīcību, kuri nebija saudzējuši manu stirniņu, bet pūtuši to atkal un atkal, mēģinādami pārbaudīt, cik daudz gaisa tā spēj ietilpināt.
Kā lai dzīvoju, kā lai samierinos ar zaudējumu, kā lai piedodu saviem nekrietnajiem brāļiem!?
Mani mierināja visa ģimene. Mēģināja stāstīt, ka tas bijis tikai piepūsts gumijas gabals, ne dzīva stirniņa, tāpēc tāda nieka dēļ neesot vērts skumt. Bet manas sāpes tas nemazināja, jo mana stirniņa bija dzīva, dzīvāka par dzīvu. Skatījos uz pieaugušajiem un brīnījos, kāpēc tie neraud. Kā var neraudāt, kā var valdīt asaras?Vai viņi neaptver, kāda nelaime ir notikusi mūsu mājās, kādas neaprakstāmas bēdas ir uzkritušas?
Atceroties šo notikumu ar dziļu sirsnību un mīlestību pret saviem vecākiem, secinu, ka dzīve mums daudz ko sniedz- jaunas iespējas un izaicinājumus, pieredzi un rūdījumu, bet arī daudz ko atņem. Un cik svarīgi ir ar daudz ko samierināties, piedot un aizmirst, just sāpes un tomēr smaidīt, just zaudējuma rūgtumu un tomēr cerēt.
12.03.2020
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru