12.martā pie mums tika atklāta neparasta retro rotaļlietu izstāde "Ceļojums uz bērnības zemi". Kopš 16. marta (sakarā ar korona vīrusa epidēmiju) izstāde vairs nav pieejama apmeklētājiem. Žēl... Ceru, ka tā sagaidīs labākus laikus aprīlī.
Bet pagaidām, kamēr bibliotēka ir slēgta, es katru dienu publicēšu pa kādam mūsu radošās kopas "Atļaujies ienākt" autoru gara darbu par tēmu "Mana bērnība un manas bērnības mīļākā rotaļlieta".
Šodien jūsu uzmanībai divi Betijas Bergas dzejoļi.
Betija Berga
***
Atmiņu stopkadri mirkļu pieskārienos
Reizēm smejas
Reizēm skumst un raud
Reizēm kautrīgi paslēpes spēlē
Reizēm taisnību atklāt pasaulei draud
Silti novakari un auksti
Tik agrie rīti
Bilžu grāmatas
Lelles un lāči
Un saraukta piere
Kādam tik tuvam-
Par spīti
Sarkanas sandales
Vasarraibumos mirdzošais snīpis
Cukurmaize- pats gardākais eklērs
Princešu sapņos
Vien brīdi
Nobrāzti ceļgali
Asaras spilvenā karstas
Tās no bērnības manas
Manim pasakas stāsta
Debesis pasmaida
Debesis atmiņu mākoņus gana
Kur gan paslēpsies pati no sevis
Muļķā meitene mana?
***
Tik lieli koki
Tik dziļas upes
Tik rūgtas asaras
Tik saldi sapņi
Tik siltas rokas
Kas glauda pieri
Tik stipras plaukstas
Kas pārceļ pāri
Tik tāli soļi
Tik klusi vārdi
Kā miglas palagi
Atmiņā kārti
(11.03.2020)
P.s. Autore bērnībā ar savu mīļāko lelli
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru