IVETA DIMZULE
***
Dvēsele... Tā allaž sliecas virzienā,
Kas nolūkots pirms aizlaika,
Kā vēja balss, kā sniega raksts,
Kā saules stars tā dzimusi...
Trauc vēja brāzmas pār zemi kā liesmas,
Rauj kokiem nost tērpus, liek kailās aprises rādīt.
Viss izgaismots kļūst, no ēnas tiek izcelts,
Tiek atklātas rētas, zelta acis pasaule skata.
Tā cilvēka garu kā aptiekārs rūpīgs
Klints lieluma notikums smalki norūdīt prot, vien...
Pat liesmas spārni nemaina cilvēka garu,
Vien precizē smalki- kāds tas šeit ir :
Kā vēja balss, kā sniega raksts,
Kā saules staru smalkais zīds.
11.10.2019
P.s. No radošās kopas "Atļaujies ienākt" autoru dzejoļu cikla par rudeni
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru