No labdarības b/bas "Atbalsts"rīkotās izstādes. Ināras Svilānes foto
Laikā, kad dabā valda tumsa un sastingums, Radītājs caur Adventes gaismu mums atkal dāvā TICĪBU, CERĪBU, MĪLESTĪBU.
Neviļus rodas jautājums, kāpēc tieši šo laiku Viņš ir izvēlējies, lai ziedotu mūsu grēcīgajai pasaulei savu vienpiedzimušo Dēlu? Varbūt tāpēc, ka tieši visdrūmajā laika periodā mūsu sirdis ir īpaši atvērtas sirsnīgam vārdam, mīļam pieskārienam, siltam skatienam un laba drauga klātbūtnei?Vai tā nav novembra un decembra sākuma lolotā vientulība, kas mudina gremdēties iekšējos pārdzīvojumos un meklēt kaut ko vērtīgāku, tīrāku un svarīgāku par materiālajiem labumiem?
Bet, ja nu tieši šādā dvēseles noskaņā ir visvieglāk apjaust,ka līdzās fiziskajai, taustāmajai pasaulei pastāv kāda cita, daudz vērtīgāka pasaule! Pasaule, kurā Ziemassvētku gaidīšanas laikā kāda jūtīga dvēselīte spēs patiesi sajust eņģeļu klātbūtni un aptvert ar sirdi, ka Dieva mīlestība ir vienmēr līdzās, lai cik grūti arī kādreiz klātos.
Jā, šis ir īpašs laiks, kad gribas lasīt kaut ko garīgu, sirdij tīkamu. Nevilšus( bet varbūt tā nav nejaušība) Anselma Grīna grāmatā "EŅĢEĻI DVĒSELEI" man uzšķirās lappuse, kurā autors stāsta par CERĪBU eņģeli. Izlasot šo nodaļu, radās vēlēšanās nodot autora novēlējumu tālāk ikvienam, kurš ieskatās mūsu emuārā.
"...Lai Cerību eņģelis pavada Tavus centienu padarīt pasauli, kas ir ap Tevi labāku. Lai labāka kļūst Tava ģimene, Tavs dārzs, Tava draudze, Tava zeme. Uzticies cerībai. Tā darīs Tavu dvēseli plašāku. Tā dos Tavai dvēselei dzinuli, lai tā koncentrētos uz to, kā vēl nav, bet kur mēs nepārspējamā un nepārprotamā veidā varam justies kā mājās. Apustulis Pāvils to apraksta tā: "Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, ko neviens pat nenojauš, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl"(1 Kor 2,9)."
Viedi vārdi, vai ne?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru