PILSĒTA IEAUGUSI MANĀ SIRDĪ

Kad iznāk būt Viļānu Mūzikas un mākslas skolā, ienākot lielajā zālē, allaž skatienu piesaista mākslas nodaļas audzēkņu darbu izstādes. Portreti, ainavas... Dažādas tehnikas, dažādi stili. Arī Viļānu pilsētas  bibliotēkā apmeklētāji regulāri var tvert pilsētas bērnu un jauniešu dvēseļu atspulgus dažāda veida izstādēs. Tieši skolotāja, māksliniece Maija Podnieka ir tā, kura rūpējas, lai jauno talantu darbi satiktu pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku.

“Manas saknes pa tēva līniju ir Rikavas pagastā. Kādreiz tētis rādīja Zipu dzimtas mājas vietu, bet es nu jau pat neatceros, kurš ciems tas bija. Mammas dzimtais ciems Lauzinieki vēl dzīvo. Jāteic, esam kļuvuši viļānieši. Es pat piedzimu Viļānos, jo 1961.gadā pilsētas slimnīcā bija dzemdību nodaļa, un visa mana dzīve pieder dzimtajai pilsētai. Te skolas gaitas vadītas, te satikta pirmā mīlestība, te strādāju. Esmu ieaugusi pilsētā, un pilsēta ir ieaugusi manā asinsritē, manā sirdī,” Maija ir atklāta.

Maijas mamma Anna un tētis Pēteris strādāja Viļānos sēklu inspekcijā. Tā kā Maija bieži slimoja, tad vecākiem nebija variantu -meita jāņem līdzi uz darbu. Materiāls, kas sēklu inspekcijā bija pieejams vairumā, sēklas vien bija. Tad nu meitēns no tām veidoja ornamentus, gleznas.

“Pirkstiņi strādāja, acis sekoja tam, kas top. Domāju, vērtēju, kas sanācis labāk, kāpēc. Strādāju, mācījos pacietību. Mācījos to, ka vienmēr var atrast vēl labāku risinājumu mākslas veidojumam. Un tagad var arī atzīties! Cik nu slimoju.... Vairāk jau bija tā, ka nepatika iet uz bērnudārzu, tad izlūdzos, lai ņem vecāki līdzi uz darbu,” šķelmīgi pasmaida Maija.

Meklējot biezāku maizes riecienu, Maijas mamma kļuva par audēju Viļānu aušanas cehā. Darbu apguva uz vietas. Auda rakstainas segas, darināja dažāda lieluma grīdceliņus. Tētis kļuva par apdrošināšanas inspektoru. Maija? Meitene mācījās parastajā skolā un vēl apguva klavierspēli Viļānu bērnu mūzikas skolā. Par klavierspēli Maijai ir skumjš stāsts: “ Trīs gadus jau biju nomācījusies. Klavierspēle patika, pat padevās. Un tad ... Ākstījāmies ar draudzeni kopā. Vienā brīdī viņa grūda durvis ciet, bet es turējos pretī. Turējos un nenoturējos... Durvīs ļoti stipri tika saspiesta mana roka. Cik ārstiem tiku rādīta! Kas tik netika izmēģināts! Bet kreisā plauksta palika ar ierobežotām funkcijām. It kā nervs saspiests tā, kā neko nevarēja labot. Pianista karjera “nomira” nesākusies... Pārdzīvoju tik par to, ka nevaru īsti adīt. Gribētos tādus adījumus radīt! Un nevaru...”

Toties visi trīs Maijas bērni kopā ir apguvuši jau piecus mūzikas instrumentus. Guna, kura  strādā un dzīvo Rīgā, ieguvusi klavierspēles un akordeona apguves diplomus, Andrejs ir tepat Rēzeknē, strādā “Latvijas finierī”, viņš pārvalda akordeonu. Jaunākā meita Dana spēlē vijoli, saksofonu un šobrīd vēl apgūst čellu.

“Ar bērnu tēvu kopā vairs neesam. Dzīve ir dzīve... Toties mums ir izdevušies izcili bērni! Varbūt tur, Augšā, vajadzēja, lai es palieku Viļānos, tāpēc sūtīja ceļā lielo mīlestību. Tās dēļ atteicos no studijām Mākslas Akadēmijā, kaut domāju par to ļoti nopietni. It kā kuriozs... It kā mani kāds būtu vadījis... Redziet, pēc Viļānu vidusskolas absolvēšanas stāvēju krustcelēs. Gan vēlējos studēt Rīgā un iegūt apģērbu modelētājas amatu, gan domāju par  Liepājas pedagoģisko institūtu, un tad vienkārši aizbraucu draudzenei līdzi uz Rēzeknes mākslas vidusskolu, jo tur iestājeksāmeni notika agrāk kā citās mācību iestādēs – jūlijā. Var teikt, ka es pilnīgi nenopietni piedalījos eksāmenos, bet ieguvu vislabāko eksāmenu rezultātu. Pasniedzēji nāca klāt, spieda roku un jautāja, kurā bērnu mākslas skolā esmu mācījusies, jo man esot attīstītas spējas. Ko varēju teikt? To, ka no mazotnes sēklas pārvērtu zīmējumos?” Maija smaida.

Maija, viņas kursabiedri ... Cilvēki, kuri bija “paķerti” uz zīmēšanu. Kā brīvs brīdis, tā zīmē: “Mēs nevienu minūti vējā nepalaidām. Darbojāmies, darbojāmies...  Man kursabiedrs ir Agris Dzilna, kurš tagad uguns skulptūras veido. Keramiķis Pēteris Gailums. Ints Seglenieks rada teātriem dekorācijas. Jānis Ronis nodibinājis savu uzņēmumu, kurā gatavo neparastas porcelāna krūzītes un citus izstrādājumus. Mēs varējām un varam naktīm negulēt, kad jāpadara darbs. Reiz skatei sagatavoju kubiņus ar dažādu veidu deformācijām. Ceļā uz skolu stiprais vējš un putenis kubiņus izrāva no rokām. Protams, visu nācās pārstrādāt, tāpēc labi zinu, kas ir pārgurums. To izjutu arī diplomdarbu gatavojot. Bija uzcelta jaunā skolas piebūve, mēs, mākslinieki – noformētāji katrs savu telpu noformējām. Es veidoju divus sienu gleznojumus, tiem stilistiski pieskaņoju visas mēbeles kabinetā. Kad pirmais gleznojums bija gatavs, sapratu, ka ir par tumšu, jāpārstrādā, bet laiks ļoti ierobežots. Bija reizes, kad turpat kabinetā zem galda pagulēju pāris stundas, cēlos augšā un strādāju atkal. Kopš tā laika zinu, ja tev slēgtā telpā liekas, garām aizlidoja putniņš, tā ir zīme, ka sasniegts liels pārguruma līmenis.”

Pēc Rēzeknes mākslas vidusskolas absolvēšanas pasniedzējs, mākslinieks Jāzeps Pīgoznis stipri aicināja Maiju studēt Mākslas Akadēmijā, jo meitenei esot liels talants, dotības. Maijai tai laikā bija liela un patiesa mīlestība, tāpēc akadēmijas vietā izvēle krita par labu dzimtajai pilsētai. 1982. gadā Maija uzsāka darba gaitas Viļānu bibliotēkā kā māksliniece – noformētāja. Mākslinieka dvēseles pieskāriens šeit jūtams ik uz soļa, tas rada īpašu auru. Par to savs sakāmais ir bibliotēkas vadītājai Zelmai Tučei: “Maija ir aktīvs, atsaucīgs cilvēks. Katru ideju atbalsta, iesaka labāko risinājumu. Maija nodrošina bibliotēkas un pilsētas mākslas skolas sadarbību. Viņa vienmēr un visu izdarīs. Nepaspēs dienā, atnāks naktī un paveiks. Agrākajos gados viņa rūpējās par masu pasākumu noformējumu, katalogu, kartotēku, afišām. Un viss bija jādara ar rokām! Tagad dzīvi atvieglo mūsdienu tehnoloģijas, bet tāpat mākslinieka darbs aizņem daudz laika. Piemēram, izstāžu sagatavošana, kur katrs zīmējums jāpiesprauž īstajā vietā un precīzi, prasa lielu darbu. Maijas darbs rada telpās īpašu omulību, ko pamanījuši pat citu novadu bibliotekāri, kad ciemojas pie mums. Pat to, ka mūsu bibliotēkā neparasti glīti un mākslinieciski uzraksti pie katra grāmatu plaukta, katrai mapītei. Mājās Maija nesēd mierā. Viņai allaž bijušas vistas, pīles, zosis, suņi, kaķi, puķudārzs. Vēl kopā ar dzīves draugu Edgaru ir dalībnieki deju kolektīvā “Kūmys”. Jāsaka, Maija dejo kopš bērnudārza laikiem. Un Maija visu paspēj. Gandrīz divdesmit gadus pēc mākslas skolas absolvēšanas kļuva atkal par studenti. Daugavpils Universitātē ieguva zīmēšanas un rasēšanas skolotāja kvalifikāciju, bet Rēzeknes Augstskolā ieguva izglītības zinātņu maģistra grādu pedagoģijā.”

“Man ir liela gandarījuma sajūta, kad redzu, kā cilvēki priecājas par jauno mākslinieku veikumu, iedvesmojas no bērnu darbiem. Kad bērni atnāk uz mākslas skolu, parasti sākam ar radošo darbu. Tam dodu lielu papīra lapu. Vispirms skolēniem ir šoks, jo pārsvarā pazīst parasto A4 izmēru, visu zīmē mazu – maziņu. Un te – A2 laukums! Kad tiek pārvarētas pirmās bailes, kad bērns ļauj atplaukt savai dvēselei, tad pat šajā izmērā kļūst par šauru. Darba gaitā redzu, kā bērniem mainās raksturi, kā veidojas ieradums strādāt un darbu pabeigt. Bērni iemācās priecāties par darbu, par savu veikumu. Un, ja prot priecāties par savu darbu, vienmēr spēs cita darbu pamanīt un cienīt. Mēs strādājam ar akvareli, guaša krāsām, eļļas krītiņiem, mācāmies nospiedumu tehniku, dažādus grafikas veidus, veidojam kolāžas. Vēl mēs dodam otro dzīvi avīzēm, žurnāliem un grāmatām, kuras paredzētas makulatūrai. Saplucinām smalkos gabaliņos, izmērcējam ūdenī,  pievienojam tapešu līmi, tad visu sablendējam ar mikseri. Iegūto veidošanas masu izmantojam dažādu darbiņu veidošanā. Gandarījuma sajūta ir liela, kad redzi bērna prieku, redzi, kā atraisās viņā vēlme darboties, meklēt, domāt, radīt,” stāsta Maija Podnieka.

 Viļānos bērnu mākslas nodaļa pirmos audzēkņus uzņēma 2004.gadā. Maija ir pedagoģe skolā kopš 2005.gada. Kopš tā laika viņa vāc un apkopo nodaļas vēsturi. Rūpīgi fiksē, kad, kurā konkursā audzēkņi piedalījušies un ieguvuši godalgas. Atzīmē, kādas izstādes rīkotas skolā, pilsētā un ārpus tās. Japāna, Čehija, Francija... Dalība un uzvaras starptautiskos konkursos ir regulāras.

“Viļānu mūzikas un mākslas skolai akūti trūkst telpu. Mēs ar ilgām raugāmies uz veco muižas ēku. Ļoti gribētos piedzīvot dienu, kad no muižas staļļa un šķūņa pārcelsimies uz plašām, ērtām telpām. Muiža varētu kļūt par ekskluzīvu mākslas centru ne tikai mūsu novadam, bet arī apkārtējo teritoriju iedzīvotājiem. Mūsu skolas direktore Inta Brence par to visu laiku cīnās. Teikšu, Inta ir  apveltīta ar vadītāja talantu no Dieva, jo visu spēj skatīt caur cilvēcības prizmu. Mūsu Intai burts nekad nav lielāks par cilvēku. Audzēkņu izaugsmes dēļ mūsu direktore iet, argumentē un pierāda katru konkrēto vajadzību. Mēs, pedagogi, zinām, ka vistrakāko ideju, kas vērsta uz bērnu iespēju pilnveidošanu, Inta atbalstīs. Savas vadītājas dēļ mēs visi esam gatavi galvas nolikt,” nopietni teic Maija.

Ne tikai bērnu labā, arī katra novada iedzīvotāja labā Viļānu mūzikas un mākslas skolas pedagogi vēlas strādāt. Ir pozitīva pieredze, kad pieaugušie skolā apguva mākslas pamatus. Diemžēl ļoti daudz nosaka finansiālais aspekts. Maksa par nodarbībām pieaugušajiem ir liela...

“Mēs domājam, viss pedagogu kolektīvs meklē risinājumu, lai varētu piedāvāt izglītošanos pieaugušajiem. Mums ir liels sapnis par gleznošanas studiju. Tur gan apjomīgas papildizmaksas sastāda krāsas, materiāli. Darbā varbūt pat varētu iesaistīt mūsu absolventes, nu jau Mākslas Akadēmijas studentes Ievu Širiņu, Mārīti Desaini, Adeli Norveli, Sintiju Šadursku. Noteikti palīgos nāktu vidusskolas vizuālās mākslas skolotāja Elza Korčagina, bērnu un jauniešu centra skolotājas Aija Prauliņa, Elza Šarova. Man ar kolēģēm Prauliņu un Korčaginu jau tagad ir ļoti laba sadarbība, kad bērni jāgatavo konkursiem, olimpiādēm, kooperējamies, kad jāsūta jauno mākslinieku darbi uz dažādiem konkursiem.,” stāsta Maija.

Par ko vēl domā Maija? Daudz labu domu viņa katru dienu sūta savai mazmeitiņai. Arī par zīmēšanu Maija domā. Kad pēc nodarbībām jāsakārto krāsu atlikumi, bieži vien iecere veidot no tiem pamatus nākotnes mākslas darbiņiem pārvēršas spontānā gleznas radīšanas mirklī. Vēl Maija domā, kā apkārtējos radīt izpratni par to, cik laikietilpīgs ir mākslinieka darbs, cik daudz tas dod mūsu noskaņojumam, labsajūtai, videi. Lai viss izdodas!

Iveta Dimzule.

P.s. Raksta autores foto. Līdz 16.martam Viļānu pilsētas bibliotēkā skatāma mākslas skolas audzēkņu darbu izstāde “Manas pilsētas metamorfozes".