Mārīte Strode
***
Kāds debesīs izlējis
krāsu zilu ,zilu.
Kāds ar smalku otiņu
debesīs novilcis svītriņu smalku.
Vai tu gribi es debesīs
ierakstīšu tavu vārdu?
Tu tikai iemāci mani
lidot-tā, kā putni to prot!
Un es nolīšu tavā
plaukstā ,kā lietutiņš smalks,
Lai tu varētu padzerties
,kad tev visvairāk slāpst.....
Nekaitini plēsoņu ,
Kad naidā tam acis gail!
Nenāc viņa tuvumā,
Ja tev ir no viņa bail!
Tik vienā acu skatienā
Ir pateikts pilnīgi viss.
Ik viena viņa kustībā
Ir spēks kas baiļu nepazīst!
Neizbrienami meži ,
Dziļas aizas,
Kaili līdzenumi,
Ūdens plašumi.
Pati pasaules mala.
Agrie saullēkti,miglā tīti.
Vakara saulrieti.,
Kur katru nakti
Viss pārvēršas teiksmains,
Un mazliet baiss.
Te nedzīvo ,ne orki,
Mazo elfu te nav.
Tas vairāk līdzinās mītam.
Ne realitātei ,kurā tu mīti.
Zilzili balta migla.
Baisas un dīvainas skaņas.
Ēnas kas spocīgas slīd.
Viss ir tik skarbi skaists.
Augsti kanjoni,
Kas zaļzaļiem mežiem klāti.
Tirkiszili ūdeņi,kas no
Ūdenskrituma kā nebeidzamas
Nāru asaras līst.
Mežonīga,skarba,skaista daba.
Un man tā patīk tas viss.
Un es esmu ar mieru tur būt.
Ja tu man esi blakus.
Arī pašā pasaules malā.
Es būšu tev blakus vienmēr!
Tu saki ka man tā spoži mirdz acis!
Tā manī dvēsele šobrīd mirdz.
Tas vizbuļu zilzilais brīnums
Ir atkal vecajā parkā uzziedējis.
Un atkal skanīgais cīrulis ir atradis savas mājas.
Un līksmi trallina dziesmu ,
Uzlaidies uz briestošā pumpura lazdas zarā.
Sijā smalks aprīļa lietutiņš,
Un es kā meitene maza.
Lecu pār seklajām peļkēm,
Un nebaidos samērcēt kājās.
Es nebaidos vairs šai pavasarī nekā,
Ne lietus,ne saules,ne vēja,
Ne cilvēku skatienu svešu.
Jo manā dvēselē mazā ,
Cīrulis pavasari ir iedziedājis!
Kā vēl ,lai es kliedzu- ja smok mana balss.
Kā vēl ,lai es raudu-ja izraudādātas visas manas asaras.
Kā vēl ,lai es saplosu savu sirdi- ja tā ir izjaukta gabaliņos.
Kā vēl ,lai es rāpoju tavā priekšā uz ceļiem- jau asiņo tie.
Nu kā - kā vēl lai es pierādu
Ka nespēju bez tevis vairs nodzīvot ne dienu.
Sāp -ai kā man sāp:
mana aizsmakusī balss,
manas izraudātās acis,
mana saplosītā sirds,
mani asiņainie ceļgali.
Bet visvairāk sāp- Tava vienaldzība!!!
Uz tuksnesi pēc saules gaismas.
Pēc mīlestības kuras nav.
Aiz manis vēji
smiltim aizklās ceļu,
Un atpakaļ es nenākšu nekad!
Kas pateiks man cik izslāpis ir ziediņš
Tai karstā saulē vientuļajā tuksnesī.
Cik
cerības ir viņam sagaidīt to ūdens malku.
Kad mēnešiem tik karsta saule spīd!
Cik viņa dzīvības, cik spēka,
Lai noticētu rītam, kurš var neuzaust.
Kas viņu
paglābs, padzirdīs un iedos ēnu,
Lai dzīvotu viņš arī rīt!
Tu nezini cik viņā dzīvības ,cik spēka
Cik ticības ir viņa aizvērtajās acīs
vēl,
Ka atnāks nakts un velgmi viņam sniegs,
Kas viņa saknēs jaunu spēku dos!
Tu nezini cik manai ticībai ir spēka.
Ko spēju es ,kad manai dvēselei visvairāk
slāpst,
Ja citi vienkārši, tad aiziet bojā,
Es spēju ,tad vēl vairāk izdzīvot!
Uz tuksnesi pēc saules gaismas
Pēc mīlestības kuras nav.
Aiz manis vēji smiltīm
aizklās pēdas
Un mani atrast nevarēs nekad
Acis slapjas jau kuro nakti.
Bet es tikai
Rakstu
Un rakstu.
Un negribu saprast
Un tikai ticu un ticu.
Aizmirsti,
Aizmirsti
Lietus klusi čukst aiz loga
Viņa sapņos
Nenāc tu.!
Bet es tik
Rakstu
Un rakstu
Un man vienalga
Ko citi saka.
Aizmirsti
Aizmirsti
Čukst manas domas
Viņa sapņos nenāc tu!
Taču sirds mana neklausa!
Es šodien saliku mozaīkas sirsniņu mazu.
Šai pirmajā pavasara dienā!
Kādu gabaliņu no vakardienas puteņa ,
Gabaliņu no pērkona dārdiem un negantā vēja.
Kādu gabaliņu no šodienas kūstošā sniega.
No saulstaru spožuma ,kas manās acīs
Agrā rītā šorīt iespīdēja.
Kādu gabaliņu no sava sirds siltuma
No mīlestības kas manī dega.
Es šodien saliku Tavas sirsniņas mozaīku mazu
Lai šajā pavasarī Tevī mīlestība
ienākt var!!!
P.s. Atgādinu, ka savas domas un izjūtas varat izteikt komentāros. Iespējams, ka kādam radīsies grūtības, publicējot tos. Uzmanīgi sekojiet visām norādēm. Ja jums nav sava gmail,tad tas ir jāizveido ,lai varētu savu komentāru nopublicēt.Lai jums viss izdodas!Dzejnieki priecāsies par katru viedokli.
1 komentārs:
Brīnišķīga mīlestības dzeja! Šoreiz priekšroku dodu dzejolim "Kāds debesīs izlējis krāsu zilu zilu". Tik daudz sievišķīgas ziedošanās jūtu tas nes sevī! Pat liekas, ka no tām debesis ir kļuvušas vēl spožākas savā neizmērojamā zilgmē.
Ierakstīt komentāru