Vija Strode

( 30.darba gadu Viļānos uzsākot.) Krīt kaut kur āboli Un sagulst rāmi zālē, Bet kreses koši ziedēšanu svin, Vēl negaist dzērvju kāsis Nezināmā tālē, Un to, ka septembris, Vien skolasbērni zin. Vēl gribas ziedēt Spoguļattēlam par spīti, Vēl gribas aušības Kā lūpu krāsu triept, Bet kāds par nelgu notur, Kādam skauž mans jūnijs- Viņš gadus radis Tā kā krustu stiept. Lai stiepj! Kas man? Es dālijpriekā dalos Un vairojos bez gumiem- Tāpat vien. Lai skrien mans septembris, Lai gavilē mans jūnijs, Ja tik kaut kas Pie dzīves droši sien! Ceļš uz avotu.

( Veltīts Nākotnes ielas 2 sociālā dzīvokļa iemītniecei) Ticīga sieviņa lakatā baltā Ar plastmasas spaini uz avotu steidz. Atgriezt krānu neceļas roka- Tēja krūzītē smaržot beidz… Kā pie Aglonas Dievmātes nometas ceļos Un dzidro ūdeni spainī smeļ… Atceļā- smagums, bet dvēselē vieglums Sieviņas domas augšup ceļ. Mitinās viņa aprūpes mājā, Bet ūdens rūpe ir pašas darbs, Ja grib, lai zupa garšo pēc zupas Un lai ēdājs nekļūst skarbs. Ceļš uz baznīcu, ceļš uz avotu- Kur gan citur lai sieviņa iet? Labi, ka ir kas ārstē bez zālēm Un ko kā krānu nav jāgriež ciet…