ATCERĒSIMIES EBREJU TAUTAS TRAĢĒDIJU!

Holokausta upuru piemiņai 4. jūlijā bibliotēkā tiek rīkots pasākums.Lai labāk izprastu ebreju tautas traģēdiju, emuāra apmeklētāju uzmanībai Ivetas Dimzules raksts, kurš tapis, iztaujājot  Rīgas Geto un Holokausta muzeja gidu Jāni Medisonu.

Ebreju vēsture Latvijā.

16.gadsimta vidū kara rezultātā  beidza pastāvēt Livonija. Līdz šim laikam par ebreju vēsturi Latvijā nevar runāt, jo Livonijas, kuras sastāvā Latvija atradās, valstī bija likums, ar kuru tika aizliegts šeit ienākt un dzīvot ebrejiem, elku pielūdzējiem, zīlniekiem. Šī nostāja valdīja tamdēļ, ka visā Rietumeiropā valdīja priekšstats – ebreji vainojami Jēzus nāvē.

Dažādu karu rezultātā laika gaitā Latvijas tagadējā teritorija tika sadalīta starp vairākiem kaimiņiem: Krievijas impēriju, Poliju, Vāciju,  Zviedriju. Katrai valstij bija savi priekšstati par ebrejiem. Viņu ienākšana mūsu zemē notika pakāpeniski. Tāpēc kādā Latvijas teritorijā ebreji drīkstēja ienākt un tirgoties, kādā – nedrīkstēja, kādā daļā drīkstēja pat dzīvot, bet nebija ļauts būvēt sinagogas un ierīkot kapsētas. Dažādos mūsu zemes novados mītošie ebreji bija atšķirīgi. Latgales ebreji, kas piederēja Austrumeiropas ebreju kopienai, runāja jidišā, savukārt Kurzemes daļā mītošie nāca no Rietumeiropas, viņi sarunājās vācu valodā.

Latvija par antisemītismu runāt nevar līdz pat 19.gadsimta vidum, jo baltu cilšu pēcteči līdz šim laikam ir tomēr tālu no baznīcas, viņiem nav uzspiests stereotips par ebrejiem kā Kristus nāvē vainojamiem. 19.gadsimta vidū ekonomisku iemeslu dēļ rodas pirmie aizspriedumi par ebrejiem. Latvieši gadsimtiem ilgi varējuši būt tikai zemnieki, zvejnieki vai vienkārši strādnieki fabrikās, rūpnīcās, bet sociāli ekonomiskā situācija mainās, latvieši arī vēlas ielauzties tirdzniecības jomā, kura ebrejiem bijusi gadsimtiem iztikas avots. Protams, bizness prasa zināšanas, pieredzi, kuras latviešiem vēl nav, līdz ar to uzņēmēji cieš zaudējumus. Un daudzi nemeklē vis vainu savā darbībā, bet mēģina neveiksmes novelt uz to, ka ebreju tirgotājiem noteikti ir “tumšie darījumi”.

20.gadsimtā  pirms Pirmā  pasaules kara Latvijā dzīvoja 2,6miljoni cilvēku, no tiem 180 000 bija ebreji, tas ir vislielākais šīs tautas skaits, kāds jebkad bijis mūsu zemē. Pirmais pasaules karš nes ne tikai nāvi. Tā kā savā starpā cīnās divas lielvaras: Vācija un Krievija, tad tai laikā, kad Latvijas teritorijā ienāk Krievijas armija, notiek masveida ebreju izdzīšana no mūsu zemes, jo Krievijas valdība uz katru, kurš runā vāciski, skatās kā uz potenciālu Vācijas spiegu.

1918. gadā Latvijā sākas neatkarības karš,  pamazām no 400 vīru pulciņa izaug armija, kurā ir 70 000 karavīru, no tiem – 1000 ir ebreji. Viņi tāpat kā citas tautības piedalās cīņā par Latvijas neatkarību, bet 1920. gada jūnijā  notika “pogroms” (grautiņi) - huligāniski nemieri, ar izteiktāku laupīšanas, bet arī nenoliedzamu antisemītisku raksturu. Tie aptvēra Rēzekni un Daugavpili. 6.jūnijā ap četriem dienā pūlis sāka laupīt veikalus un piekaut ebrejus Rēzeknē; policija atklāja revolvera uguni un uz laiku dauzoņas izklīdināja. Ap pusastoņiem vakarā viņi salasījās no jauna, tagad jau skaidri skanēja saucieni "sitiet žīdus"; vairāk kā trīsdesmit ebrejiem piederošu veikalu un dzīvokļu tika izlaupīti un kārtību izdevās atjaunot tikai ar armijas palīdzību, atklājot brīdinošu uguni no ložmetēja.

20. – 30.- tajos gados neatkarīgajā Latvijā ebreji veido politiskās partijas, vairāki ministri ir ebreju tautas pārstāvji. Antisemītisms pastāv joprojām uz ekonomiskā pamata, bet parādās arī rasistiski motivēts antisemītisms – ebreji ir vienkārši sliktāka tauta. Šīs vēsmas ienāk no Vācijas, kur darbojas nacistiskā partija ar Hitleru priekšgalā.

1934. gadā notiek  Ulmaņa apvērsums, tiek pilnībā aizliegts  antisemītisms. Diemžēl, aizliegums neizdzēsa cilvēku domas, baumas. Negatīvi ir tas, ka prezidents ir ierobežojis Latvijā izplatāmo informāciju par notikumiem Vācijā un Krievijā. Mūsu valsts tai laikā dzīvo atlasītas informācijas burbulī, līdz ar to cilvēki neko nezina ne par badu Krievijā, ne par Gulagu, ne par masu represijām 1937./1938. gadā. Nezina arī par to, kas notiek Vācijā, nezina par 1938.gada Kristāla nakti, kad notiek masveida grautiņi, kas vērsti pret ebrejiem. Ulmanis cerēja, ka, slēpjot patieso informāciju, viņš neļaus lielvarām Latviju apsūdzēt provokācijās un nedos iemeslu karam.

1940.gada17.jūnijā, kad ienāk padomju karaspēks Latvijas teritorijā, notiek nekārtības. Rīgā policija arestē 3 krievus, 3 latviešus, 3 ebrejus. Tiek ievērots līdzsvara princips. Kad sāk darboties padomju vara, tad cilvēki netiek šķiroti pa tautībām, tiek vērtēts, ko viņš darījis Latvijā. Ja cīnījies pret komunistisko partiju, bijis valdībā, tad sekoja represijas. Savās struktūrās padomju vara iesaistīja cilvēkus arī ne pēc tautības, bet pēc tā, kāda ir cilvēka pieredze Komunistiskajā partijā.

Joprojām ir izplatīts mīts par to, ka čekā strādā ļoti daudz ebreju. Tā nav taisnība. No 240 čekas darbiniekiem tikai 20 bija ebreji. Čekas priekšnieka vietnieks Latvijā bija Semjuels Šustins, Krievijas ebrejs, kuru vietējā ebreju kopiena kā savējo nemaz nepieņēma. Čekas darboņi bija tie, kuri piedalās 1941. gada izsūtīšanā. Tika izsūti 15 000 cilvēku, no tiem – 1800 ir ebreji. Kad sākas Otrais pasaules karš, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, arī ebreji sagaida nacistu karaspēku ar domu par to, ka būs kārtība, jo vācu tauta taču ir tā, kura stingri ievēro “ordnungu”. Diemžēl, sākas propaganda, kas vērsta pret ebrejiem, tiek veidotas iznīcināšanas komandas, kas vēlāk izveido vienu lielo – Arāja komandu. 

Latvijas lauku apgabalos  ebreji tiek iznīcināti jau1941. gada vasarā un rudenī, bet Rīgā vispirms Biķernieku mežā nošauj jaunus vīriešus no turīgām ģimenēm, šo ģimeņu dzīvokļi tiek atņemti, Tajos ievācas iznīcinātāju komandas. Nākamā pavēle, kas skar ebrejus Rīgā, ir novākt drupas. Citu tautību cilvēkiem tas nav pienākums. Ebrejiem aizliedz strādāt prestižos darbos: bankās, jurisprudencē, medicīnā u. c. Atsevišķās jomās aizliegumu ebrejiem nemaz nevar piemērot, jo, liedzot strādāt konkrētos darbos, izzustu iespēja, piemēram,  saņemt stiklinieka pakalpojumus. 

Tā kā ir problēmas ar pārtikas apgādi, tiek ieviesta kartiņu sistēma, ebrejiem pārtikas deva tiek aprēķināta mazāka kā citām tautībām. Blakus tam darbojas arī nacistiskā propaganda: ja tu palīdzi ar pārtiku vai citādā veidā ebrejiem, tu esi slikti rīkojies. Nacistu propaganda izplatīja arī viedokli par to, kas čekas represijas veica pārsvarā ebreji. Līdztekus notika ebreju iznīcināšanas akcijas. Arāja komandai bija Rīgas satiksmes pārbūvētie zilie autobusi, ar tiem komanda brauca par visu Latviju, bet atsevišķās vietās ebrejus nošāva arī vietējie aktīvisti, kas vēlējās izkalpoties vācu varas priekšā. Lielākā daļa iznīcināšanas komandu dalībnieku bija cilvēki, kuri tai laikā apzinājās, ka nu ir laiks, kad viņi var atļauties darīt, ko vēlas. Blakus bija arī mantiskās alkas, jo bija iespēja piesavināties nošauto cilvēku mantas.

 1941. gada 4. jūlijā  sinagoga Rīgā tika nodedzināta kopā ar cilvēkiem, tas bija pirmais lielākais iznīcināšanas akts, kas vērsts pret ebrejiem, bet drīz vien  - 1941. gada augustā sāka veidot Rīgas Geto. Vāji attīstītu teritoriju Maskavas priekšpilsētā pie Centrāltirgus iežogoja ar dzeloņstiepļu žogu. Pamazām sāka pārvietot šurp ebrejus. Teritorijā, kurā iepriekš mita 7000 cilvēku, sadzina 30 000 ebreju. Pārapdzīvotība, trūkums, slikti sadzīves apstākļi, aukstums – ar to cilvēkiem bija jāsadzīvo. Geto tika izveidota sava pašpārvalde – Judenrāt, darbojās ebreju policija, bet reāli šīm vienībām nebija nekādu tiesību, varas. Geto teritorijā darbojās slimnīca, bet, protams, medikamentu katastrofāli trūka.

Ebrejiem, tāpat kā visiem iedzīvotājiem tika piešķirtas pārtikas kartītes, taču ar daudz mazāku iztikas devu, tāpēc tie ebreju vīrieši, kuri bija stiprāki, centās iekārtoties darbā vācu armijas noliktavās, remontdarbnīcās, jo tā bija iespēja nopelnīt papildus pārtikas kartītes savai ģimenei.

 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī lielais geto tika iznīcināts, lielākā daļa iemītnieku tika nošauta Rumbulā. Ebrejiem ceļš uz Rumbulu bija jāmēro kājām, ceļa abās pusēs stāvēja policijas ķēdes, bēgšanai iespēju nebija. Ja kāds tomēr mēģināja to darīt, tika nošauts uz vietas.  No visiem 30 000 ebreju, sākoties masu iznīcināšanai, dzīvus atstāja 4000 stiprākos vīriešus un 50 sievietes. Sievietēm bija jālabo un jāšuj apģērbi, kas palika pēc ebreju nošaušanas. Vīrieši raka bedres nogalinātajiem tautas brāļiem un māsām.

Noderīgie ebreji tika pārvietoti uz Mazo geto, pārējo geto teritoriju pārmeklēja, kuri bija paslēpušies, tika nošauti uz vietas. Un tad Rīgas geto kļuva par pieturvietu ceļā uz nāvi Centrāleiropas ebrejiem: no Čehijas, no Ungārijas, no Polijas, Lietuvas. Varasvīri gan ebrejus, gan iedzīvotājus maldināja. Visiem tika sniegta informācija, ka ebreji vienkārši tiek pārvietoti uz Austrumeiropu, kur būs labāka dzīve. Realitāte bija skarba. Atvestos ebrejus šķiroja jau stacijā. Vārgākos uzreiz iznīcināja, spēcīgākie vēl kādu laiku dzīvoja geto. Ierodoties Rīgas geto, ieraugot tur mājās asiņu pēdas, kļuva skaidrs, ka cerību uz glābšanos nav. Ir pat liecības, ka 1942. gada janvārī, ierodoties Rīgas geto, kāda ģimene viņiem piešķirtajā mājoklī starp segām gultā atrada sasalušu zīdaiņa līķi.

Centrāleiropas ebrejiem arī tika atļauts veidot pašpārvaldi, organizēt savu policiju. Tas radīja nesaskaņas starp Lielā geto un Mazā geto, kur dzīvoja vēl daži tūkstoši Latvijas ebreju, iemītniekiem. Centrāleiropas ebreji vairāk pakļāvās nacistu prasībām. Latvijas ebreji bija spējuši noorganizēt pagrīdi, bija savākuši ieročus, medikamentus un noorganizēja bēgšanas mēģinājumu. 1942. gada vasarā 10 cilvēki nozaga nacistiem smago mašīnu, izbrauca no geto un devās uz Latgali, kur jau darbojās padomju partizānu grupas. Ebreji cerēja pievienoties kādai no šīm grupām. Diemžēl 10km no Rīgas bēgļi uzdūrās vācu militārās policijas patruļai, sākās apšaude. Bija kritušie gan vienā pusē, gan otrā. Dzīvi atlikušo bēgļus atveda atpakaļ uz geto un iznīcināja. Šis notikums vēl vairāk iespaidoja Centrāleiropas ebrejus, vēl vairāk nokāva pretošanās ideju. Centrāleiropas ebreji arī bēgt nemaz nevarēja, jo nezināja vietējo valodu.

1943.gadā Rīgas geto likvidēja, dzīvi palikušos ebrejus pārveda uz koncentrācijas nometnēm Mežaparkā, Salaspilī, Jumpravmuižā. Kad 1944.gadā kļuva skaidrs, ka padomju armija ienāks Latvijā, atlikušos ebrejus aizveda uz nāves nometnēm Vācijā.

Dažādi avoti nosauc atšķirīgu ebreju skaitu, kas bija palikuši dzīvi pēc nacistu padzīšanas no Latvijas. Daži nosauc skaitli – 185, daži nosauc skaitļus līdz 300. Visslavenākais ebreju glābējs Latvijā ir Žanis Lipke, bet kopumā ebrejus glābuši 400 cilvēku. Tie ir cilvēki, kuri apzinājās, ka riskē ne tikai ar savu, bet ar visas ģimenes dzīvību.

Neviena tauta nav pelnījusi tik nežēlīgu izrēķināšanos. Neviens no mums nav bijis tur – laikā pirms 2000 gadu, mēs vadāmies pēc leģendām, kas mums iepotētas. Varbūt ir laiks atzīt, ka visa pamatā bijusi elementāra skaudība par to, ka ebreju uzņēmēji vienmēr bijuši aktīvāki, rosīgāki, savos veikalos pratuši noturēt mazliet lētākas preču cenas. Skaudība par to, cik gudri vienmēr bijuši ebreju mediķi. Varbūt ir laiks atzīt, ka jāpārskata stereotipi, jāatzīst, ka katrai tautai ir tiesības veidot savu dzīvi bez bailēm par to, ka kāda cita tauta var radīt savu ideoloģiju, kura ļauj vienkārši tāpat iznīcināt līdzcilvēkus.

 Iveta Dimzule

P.s. Autores fotogrāfijas no Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeja