5. aprīlī, Ivana Koroļkova dzimšanas dienā, notika nozīmīgs un sirsnīgs pasākums, veltīts pāragri no dzīves aizgājušam talantīgam rakstniekam, talantīgam dzejniekam, talantīgam publicistam, māksliniekam, grafiķim, mūsu pašu viļānietim, savas pilsētas patriotam, laikabiedram un aktīvam cilvēkam, kuram, bez Dieva dotā talanta, rakstīšana, gleznošana, meistarošana no dabas materiāliem, bija sirdslieta un patiess aicinājums.
Pasākuma pirmā daļa noritēja kapos. Pie Ivana Koroļkova pieminekļa tika iedegtas svecītes un nolikti ziedi, teikti sirsnīgi pateicības vārdi.
Tālāk viss norisinājās bibliotēkas lasītavā. Jāsaka, ka jau krietnu laiku mūsu telpas nebija piedzīvojušas tik lielu interesentu pieplūdumu, sākot no desmitgadīgiem bērniem līdz pat cienījama vecuma sirmgalvjiem.
Laiks paskrēja nemanot, ieklausoties atmiņu stāstījumos, Ivana Koroļkova dzejā, kuru skandēja Viļānu vidusskolas skolēni, skatoties interesantas slaidrādes, kurās tika apskatīta un pētīta rakstnieka dzīve un radošā darbība.
Ļoti daudz uzstājās Viļānu vidusskolas literārā kluba dalībnieki, lasot arī savus sacerētos dzejoļus, kā arī radošās kopas "Atļaujies ienākt"autori.
Katram atradās kāds no sirds teikts vārds, kāda rakstniekam un mūsu novadam veltīta dzejas vārsma.
Vislielākā pateicība par šo skaisto notikumu mūsu kultūras dzīvē ir jāsaka Viļānu vidusskolas skolotājām Nataljai Jakušonokai, Jeļenai Tarasovai, Tatjanai Samuilovai, Nataljai Volkovai un Valentīnai Kozulei.
Stiprinās sadarbība starp skolu un Viļānu pilsētas bibliotēku, kā arī dzima ideja katru gadu 5. aprīlī sanākt kopā uz literārajiem lasījumiem, veltītiem Ivana Koroļkova piemiņai..
Cienījamie emuāra apmeklētāji!
Raksta noslēgumā uzaicinu izlasīt pāris Ivana Koroļkova dzejoļus.
"Ir liela māka 8 dzejas rindās pateikt tik daudz, vienlaicīgi atklājot lasītājam arī savas izjūtas, noskaņu un pārdzīvojumus. To spēj tikai īsts vārda meistars."- tā par Ivanu Koroļkovu dzejnieks un tuvs draugs Pāvels Plotņikovs.
Иван Корольков
ВЕЩМЕШОК
Со мною вновь попутчик мой,
свидетель всех моих дорог,
горбом верблюжьим за спиной
прирос походный вещмешок.
Он полон вновь надежд, тревог,
пусть мало хлеба, табака,
зато не пройденных дорог
полно, и ноша та легка.
*****
Ах, метель, ты- царица,
от тебя всё светлей и светлей.
Сребропёрою птицей
ты паришь над землёю моей.
Накрываешь поляны,
и озёра, и лес сединой.
И душевные раны
усмиряет холодный покой.
P.s. Ināras Svilānes fotoattēli
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru