Fotografēja Ināra Svilāne
Klāt adventa laiks. Dažādi tas tiek saukts-pārdomu, gaidīšanas, atnākšanas, cerību laiks. Lai arī kā tas tiek dēvēts, tam piemīt īpašs skanējums. Tas ir laiks, kad mūsu dvēseles ir visvairāk atvērtas Svētajiem Rakstiem, ilgojas pēc garīgām pārvērtībām un cenšas tuvoties Kristus gaismai, dievišķajai mīlestībai. Acis meklē, rokas izvēlas kādu piemērotu lasāmvielu. Izņemu no plaukta Griāna eseju krājumu "Dārznieks". Šī nesen izdotā grāmata aicināt aicina uz brīdi atstāt ikdienas kņadu, atvēlēt sev mirkli klusuma, norimt un ieklausīties vārdos, lai atvērtu sirdi Radītājam un dzīvei visā tās pilnībā. Lūk, viena no esejām.
DIEVA MELODIJA
Nav brīnums, ka kaimiņiem Dārznieks šķita dīvains. Viņi bieži redzēja, kā dārznieks sarunājas ar puķēm, glāsta tās un izturas pret tām ar vislielāko pieķeršanos. Šie augi nedeva Dārzniekam ne ienākumus, ne panākumus, un to ļaudīm bija vēl grūtāk saprast.
"Kāpēc tu glāsti savus augus un runā ar tiem, ja tie nespēj tevi dzirdēt vai sajust tavu roku pieskārienu?" viens no kaimiņiem beidzot pajautāja.
"Bet, kā tu zini, ka tie mani nejūt un nedzird?"
Kaimiņš samulsa.
"Nu kā-visi zina, ka augi nespēj..."
" Tāpat arī vairums ļaužu nesajūt un nedzird Dievu", Dārznieks viņu pārtrauca, "tomēr Dievs tādēļ nav pārstājis runāt un rūpēties par mums."
Kaimiņa samulsums pieauga. Viņš atkal jautāja:
"Un kā tu zini, ka Dievs vispār ir? Nekad neesmu viņu dzirdējis vai redzējis. Neesmu arī jutis, ka viņš par mani rūpētos, kā tu sacīji."
Dārznieks skumji nolaida galvu un klusēja. Kaimiņš jau nosprieda, ka šoreiz atbildi nesaņems, bet Dārznieks viņam ieskatījās acīs un laipni teica:
"Ja reiz mēness apspīdētā naktī piestāsi, lai ieklausītos, tu sapratīsi, ka circeņi dzied vien tad, kad tie ir pavisam klusi; tas ir klusums, kas brīdina par šo slēpto dzīvi. Dievs nekad nav pārstājis dziedāt, viņš nav pārstājis runāt un rūpēties par mums, un tieši tādēļ vairums cilvēku nepamana viņa mīlestību. Ja Dievs pārstātu dziedāt, pat ja nākamajā mirklī tu apjaustu, ka viņš ir šeit, būtu jau par vēlu."
Un viņš smaidot piebilda:
"Bet nebaidies, Dievs nekad nerimsies dziedāt."
"Tad tev nekad neizdosies mūs pārliecināt, ka Dievs ir," ar triumfējošu smaidu sejā pavēstīja kaimiņš.
Dārznieks sāka smieties un, uzlicis roku kaimiņam uz pleca, sacīja:
"Tas ir tieši tāpat kā ar circeņiem...Ja vari rast iekšēju mieru, klusums tev atklās Dieva melodiju."
Kaimiņš samulsa.
"Nu kā-visi zina, ka augi nespēj..."
" Tāpat arī vairums ļaužu nesajūt un nedzird Dievu", Dārznieks viņu pārtrauca, "tomēr Dievs tādēļ nav pārstājis runāt un rūpēties par mums."
Kaimiņa samulsums pieauga. Viņš atkal jautāja:
"Un kā tu zini, ka Dievs vispār ir? Nekad neesmu viņu dzirdējis vai redzējis. Neesmu arī jutis, ka viņš par mani rūpētos, kā tu sacīji."
Dārznieks skumji nolaida galvu un klusēja. Kaimiņš jau nosprieda, ka šoreiz atbildi nesaņems, bet Dārznieks viņam ieskatījās acīs un laipni teica:
"Ja reiz mēness apspīdētā naktī piestāsi, lai ieklausītos, tu sapratīsi, ka circeņi dzied vien tad, kad tie ir pavisam klusi; tas ir klusums, kas brīdina par šo slēpto dzīvi. Dievs nekad nav pārstājis dziedāt, viņš nav pārstājis runāt un rūpēties par mums, un tieši tādēļ vairums cilvēku nepamana viņa mīlestību. Ja Dievs pārstātu dziedāt, pat ja nākamajā mirklī tu apjaustu, ka viņš ir šeit, būtu jau par vēlu."
Un viņš smaidot piebilda:
"Bet nebaidies, Dievs nekad nerimsies dziedāt."
"Tad tev nekad neizdosies mūs pārliecināt, ka Dievs ir," ar triumfējošu smaidu sejā pavēstīja kaimiņš.
Dārznieks sāka smieties un, uzlicis roku kaimiņam uz pleca, sacīja:
"Tas ir tieši tāpat kā ar circeņiem...Ja vari rast iekšēju mieru, klusums tev atklās Dieva melodiju."
P.s. Šo grāmatu jūs varat izlasīt mūsu bibliotēkā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru