Iveta Dimzule-konkursam.Turpinājums

IVETA DIMZULE

***

Baltiem pirkstiem ozols

Satver saules staru,

Šūpo baltus mirkļus

Saldās smaidu krellēs. 

Saule saauž zemi

Vasarām un ziemām,

Pasniedz saldu medu

Bērza dvēseles krūkā. 

Griežas dzīves mozaīka,

Atspulgiem klāj zemi,

Dzirksteļo un nodziest,

Rāvu pārvērš zvaigznēs.

LĪGO.

Uzripo saule virsotnē,

Kalnā,

Pretī vasara steidz:

Basām kājām, vaļā

Matiem,

Kāro pacelt augstāk

Kalnu.

Saule smaida, smīkņā

Klusi:

„Sapņotāja, apstājies!

Saaud soļus atpakaļ!

Tava taka lejup steidz.”

Vasara cērt sīvu

Pliķi,

Saule pretī kož:

Vienreiz, otrreiz, trešo      reizi…

Paklūp soļi vasarai,

Klusi norit gaišas

Lāses,

Samirkst zelta

Plakstieniņi,

Melna sagša plecus

Apskauj.

Tumsa, sāpes, bezcerība…

Mirklis izšķirties un

Izlemt:

Vaidēt, sāpēt?

Ziedēt, zelt?

Visu dzīvo izskaust,

Gāzt?

Pabarot un izauklēt?

Tu vēl elpo, dzīvo,

Smaidi?

Vasara to dāvājusi:

Ogu pērles savērusi,

Maizes klaipu

Pasniegusi,

Un caur saviem zelta matiem

Pašu sauli ielējusi

Dvēselītē tev un man.

VIENS MŪŽS

Visu novakari lāpu segu,

Velku diedziņus pa solim.

Vienu rindu, otru rindu,

Sienu mezgliņus pa krāsām. 

Dienām sniegta, naktīm segta,

Bērna sirdi sargājusi,

Mīļo sapņus sildījusi –

Trausla, irstoša nu spīgo. 

Vieglāk nomest klusā kaktā,

Sudrabvillaini no plaukta celt,

Aklu spozmi izplest namā,

Gaismas lokā jēli starot. 

Tā lai staro tukšas sirdis,

Staro tie, kam dzīves trūkst.

Mana sega izaug ziedos,

Mezgliņi pa krāsām dzied.

***

Paraudi, debestiņ,

Ceļmalas putekļos –

Kādai dvēselei

Pasniegsi veldzi.

 

Padziedi, cīruli,

Dzeltenās māllēpēs –

Varbūt kāds celsies

Pasauli lāpīt. 

Ņem dzīparu sārto,

Es tveršu zaļo –

Varbūt mēs kopā

Varam pasauli glābt.

 

P.s. Gaidām atsauksmes un komentārus!