Ināras Svilānes foto
Mārīte Strode
Šis ceļš ir nokaisīts
Ar mīkstiem baltiem pūpoliem un zaļām mirrēm,
Ar asiem sausiem ērkšķiem ,kuri kailās kājās duras.
Šis ceļš ir nokaisīts
Ar palmu zariem ,tikko izplaukušiem vizbuļziediem.
Šis ceļš mums jāiziet ir basām kājām,
Kā katru gad tas jāiziet ir mums no jauna
Ar pazemību,lūgšanām un piedošanu.
Šis ceļš ,kas akmeņains un augstā kalnā vijas,
Ir jāizcieš un jānomazgā savām asarām un savām sāpēm.
Šai ceļā jāatrod ir savā sirdī vieta
Tai piedošanai, ticībai ,un mīlestībai,
Kas vajadzīga mūsu dvēslēm, lai brīvas būtu.
Šis ceļš, kas akmeņiem un ērkšķiem kaisīts,
Šis ceļš uz Golgātu kas veda.
Tas Krusts, ko Jēzus sev uz pleciem nesa
Par visiem mums, kas grēkojuši.
Par mūsu grēkiem viņu krustā sita.
Viņš pazemīgi pieņēma šo nāvi.
Lai mūsu dvēseles uz visiem laikiem būtu dzīvas!!!
01.04.2012
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru