2012. gada 4. sept.

Mārīte Strode-konkursam

Konkurss starp mūsu novada un pārnovadu dzejniekiem turpinās. Šodien jūsu uzmanībai varakļānietes Mārītes Strodes dzejoļi. Lasiet un izsakiet savu viedokli komentāros!

 
 
Mārīte Strode
 
***
Kāds debesīs izlējis krāsu zilu ,zilu.
Kāds ar smalku otiņu debesīs novilcis svītriņu smalku.
Vai tu gribi es debesīs ierakstīšu tavu vārdu?
Tu tikai iemāci mani lidot-tā, kā putni to prot!
Un es nolīšu tavā plaukstā ,kā lietutiņš smalks,
Lai tu varētu padzerties ,kad tev visvairāk slāpst.....
***


Nekaitini plēsoņu ,
Kad naidā tam acis gail!
Nenāc viņa tuvumā,
Ja tev ir no viņa bail!
Tik vienā acu skatienā
Ir pateikts pilnīgi viss.
Ik viena viņa kustībā
Ir spēks kas baiļu nepazīst!
 
 
Neizbrienami meži ,
Dziļas aizas,
Kaili līdzenumi,
Ūdens plašumi.
Pati pasaules mala.
Agrie saullēkti,miglā tīti.
Vakara saulrieti.,
Kur katru nakti
Viss pārvēršas teiksmains,
Un mazliet baiss.
Te nedzīvo ,ne orki,
Mazo elfu te nav.
Tas vairāk līdzinās mītam.
Ne realitātei ,kurā tu mīti.
Zilzili balta migla.
Baisas un dīvainas skaņas.
Ēnas kas spocīgas slīd.
Viss ir tik skarbi skaists.
Augsti kanjoni,
Kas zaļzaļiem mežiem klāti.
Tirkiszili ūdeņi,kas no
Ūdenskrituma kā nebeidzamas
Nāru asaras līst.
Mežonīga,skarba,skaista daba.
Un man tā patīk tas viss.
Un es esmu ar mieru tur būt.
Ja tu man esi blakus.
Arī pašā pasaules malā.
Es būšu tev blakus vienmēr!
Tu saki ka man tā spoži mirdz acis!
Tā manī dvēsele šobrīd mirdz.
 Tas vizbuļu zilzilais brīnums
Ir atkal vecajā parkā uzziedējis.
 Un atkal skanīgais cīrulis ir atradis savas mājas.
Un līksmi trallina dziesmu ,
Uzlaidies uz briestošā pumpura lazdas zarā.
Sijā smalks aprīļa lietutiņš,
Un es kā meitene maza.
Lecu pār seklajām peļkēm,
Un nebaidos samērcēt kājās.
Es nebaidos vairs šai pavasarī nekā,
Ne lietus,ne saules,ne vēja,
Ne cilvēku skatienu svešu.
Jo manā dvēselē mazā ,
Cīrulis pavasari ir iedziedājis!
Kā vēl ,lai es kliedzu- ja smok mana balss.
Kā vēl ,lai es raudu-ja izraudādātas visas manas asaras.
Kā vēl ,lai es saplosu savu sirdi- ja tā ir izjaukta gabaliņos.
Kā vēl ,lai es rāpoju tavā priekšā uz ceļiem- jau asiņo tie.
Nu kā - kā vēl lai es pierādu
Ka nespēju bez tevis vairs nodzīvot ne dienu.
Sāp -ai kā man sāp:
mana aizsmakusī balss,
manas izraudātās acis,
mana saplosītā sirds,
mani asiņainie ceļgali.
Bet visvairāk sāp- Tava vienaldzība!!!
 
Uz tuksnesi pēc saules gaismas.
Pēc mīlestības kuras nav.
Aiz manis vēji smiltim aizklās ceļu,
Un atpakaļ es nenākšu nekad!
Kas pateiks man cik izslāpis ir ziediņš
Tai karstā saulē vientuļajā tuksnesī.
Cik cerības ir viņam sagaidīt to ūdens malku.
Kad mēnešiem tik karsta saule spīd!
Cik viņa dzīvības, cik spēka,
Lai noticētu rītam, kurš var neuzaust.
Kas viņu paglābs, padzirdīs un iedos ēnu,
Lai dzīvotu viņš arī rīt!
Tu nezini cik viņā dzīvības ,cik spēka
Cik ticības ir viņa aizvērtajās acīs vēl,
Ka atnāks nakts un velgmi viņam sniegs,
Kas viņa saknēs jaunu spēku dos!
Tu nezini cik manai ticībai ir spēka.
Ko spēju es ,kad manai dvēselei visvairāk slāpst,
Ja citi vienkārši, tad aiziet bojā,
Es spēju ,tad vēl vairāk izdzīvot!

Uz tuksnesi pēc saules gaismas
 Pēc mīlestības kuras nav.
Aiz manis vēji smiltīm aizklās pēdas
Un mani atrast nevarēs nekad

Acis slapjas jau kuro nakti.
Bet es tikai
Rakstu
Un rakstu.
Un negribu saprast
Un tikai ticu un ticu.
Aizmirsti,
Aizmirsti
Lietus klusi čukst aiz loga
Viņa sapņos
Nenāc tu.!
Bet es tik
Rakstu
Un rakstu
Un man vienalga
Ko citi saka.
Aizmirsti
Aizmirsti
Čukst manas domas
Viņa sapņos nenāc tu!
Taču sirds mana neklausa!
Es šodien saliku mozaīkas sirsniņu mazu.
Šai pirmajā pavasara dienā!
Kādu gabaliņu no vakardienas puteņa ,
Gabaliņu no pērkona dārdiem un negantā vēja.
Kādu gabaliņu no šodienas kūstošā sniega.
No saulstaru spožuma ,kas manās acīs 
Agrā rītā šorīt iespīdēja.
Kādu gabaliņu no sava sirds siltuma
No mīlestības kas manī dega.
Es šodien saliku Tavas sirsniņas mozaīku mazu
Lai šajā pavasarī Tevī mīlestība  ienākt var!!!
 
P.s. Atgādinu, ka savas domas un izjūtas varat izteikt komentāros. Iespējams, ka kādam radīsies grūtības, publicējot tos. Uzmanīgi sekojiet visām norādēm. Ja jums nav sava gmail,tad tas ir jāizveido ,lai varētu savu komentāru nopublicēt.Lai jums viss izdodas!Dzejnieki priecāsies par katru viedokli.
 
 


 


 


2012. gada 31. aug.

Margarita Krole-konkursam

 
MARGARITA KROLE
 
 
 
Gadu putni nelido barā,
nelido kāsī,
nelido sasaucoties,
tikai pa vienam
ik rudeni oktobra vidū
izspurdz no plaukstām
un dvēselē manā
notikšķ laika pulksteņa akords,
bet sirds gavilē par spožo
gadu atblāzmu sevī!
 
MANS LOGS 
 
Tukšs mans logs,
Nav acu liesmiņas,
Kas raugās manī,
Ikreiz kad steidzos mājās. 
Tumšs mans logs,
Kaut iztālēm manu,
Ka kāds uguni kūris,
Gaidot mani. 
Auksts mans logs,
Kad pieglaužu pieri,
Asarām klātajai rūtij,
Cerot just tavu skatu, māt!
 
DIEVMĀTES PĒDAS
 
Dievmātes pēdas
Manu novadu caurauž
Sīksīkām taciņām
Līkloču izlocītas
Pa pakalniem, lejām
Baltiem lielceļiem izcakotas!
Dievmātes pēdas
Pie ceļmalas krustiem
Mūs aicina
Un baltajos Dievnamos ieved
Liek ieraudzīt gaismu
Nakts klusumā mēmā! 
Dievmātes pēdas
Zvanu skaņās kā sirdspukstos jūtam
Dienu dipoņā sadzirdam!
Tukšā klātbūtnē redzam
Caur Latgales cilvēka
Sirds gaišumu sevī!
 
RUDENS SVEICIENS
 
Pīlādzis māj rudens sveicienu,
Oranžā kimono tērpies,
Paņemu salnu pieskāriena akvareli
Un ienesu pelēkajā istabā
Silto dzīvīgumu
Lai ārstētu
Depresiju
Nevis ar tabletēm,
Bet skaistuma noslēpumu
Līdzās visas ziemas garumā!
 
PURVS RAUD 
 
Purvs raud
Dzērveņu asarām raud
Katru rudeni
Pavadot dzērvju kāšus
Sūnu skropstās
Mirdz asaras spožas.
Vaivariņu sirmās
Mezglainās rokas
Māj atvadas
Vasarai,
Gājputniem,
Man.
Raud zeme,
Mana tauta raud!
Kas sauks
Bāliņus mājās,
Kas notrauks manas
Dzimtenes asaras?
Vai stādīsim
Likteņdārzus
Slacējot tos
Ar manas tautas
Asaru
Valgmi!
 
 VELTĪJUMS 25.MARTAM 
 
 
25. marts-sāpju grimase Latvijas sejā,
Arī pēc gadiem,
Arī pēc mūžiem,
Latvju asarām slacīti
Kolimas purvi,
Amūras krasti,
Sibīrijas sasalums
Ne tikai mēmajā tundrā
Bet cilvēku sirdīs,
Pasaules prātos
Kaut rētas vairs nesūrst,
Bet to raupjums
Paliek
Manas zemes,
Manas Latvijas sejā!
 
DIEVMĀTE AICINA MŪS 
 
 
Ilgās pēc patiesā domās un cerībās,
Slāpēs pēc Dievišķās gaismas
Kas mūsos vēl mīt
Skaņās ko dzirdam
Pat klusumam zvanot
Dievmāte aicina mūs!
Dzimtajos lielceļos balojot,
Smeldzīgām tulznām uz kājām
Caur spēku nespēkā savā
Pa gaismas blāzmām
Pat tumšajās naktīs manās
Dievmāte aicina mūs!
 
P.s. Cienījamie mūsu emuāra apmeklētāji! Izsakieties, lūdzu! Konkurss starp dzejniekiem turpinās.
 
 

2012. gada 29. aug.

Iveta Dimzule-konkursam.Turpinājums


IVETA DIMZULE
***
Baltiem pirkstiem ozols
Satver saules staru,
Šūpo baltus mirkļus
Saldās smaidu krellēs. 
Saule saauž zemi
Vasarām un ziemām,
Pasniedz saldu medu
Bērza dvēseles krūkā. 
Griežas dzīves mozaīka,
Atspulgiem klāj zemi,
Dzirksteļo un nodziest,
Rāvu pārvērš zvaigznēs.
LĪGO.
Uzripo saule virsotnē,
Kalnā,
Pretī vasara steidz:
Basām kājām, vaļā
Matiem,
Kāro pacelt augstāk
Kalnu.
Saule smaida, smīkņā
Klusi:
„Sapņotāja, apstājies!
Saaud soļus atpakaļ!
Tava taka lejup steidz.”
Vasara cērt sīvu
Pliķi,
Saule pretī kož:
Vienreiz, otrreiz, trešo      reizi…
Paklūp soļi vasarai,
Klusi norit gaišas
Lāses,
Samirkst zelta
Plakstieniņi,
Melna sagša plecus
Apskauj.
Tumsa, sāpes, bezcerība…
Mirklis izšķirties un
Izlemt:
Vaidēt, sāpēt?
Ziedēt, zelt?
Visu dzīvo izskaust,
Gāzt?
Pabarot un izauklēt?
Tu vēl elpo, dzīvo,
Smaidi?
Vasara to dāvājusi:
Ogu pērles savērusi,
Maizes klaipu
Pasniegusi,
Un caur saviem zelta matiem
Pašu sauli ielējusi
Dvēselītē tev un man.
VIENS MŪŽS
Visu novakari lāpu segu,
Velku diedziņus pa solim.
Vienu rindu, otru rindu,
Sienu mezgliņus pa krāsām. 
Dienām sniegta, naktīm segta,
Bērna sirdi sargājusi,
Mīļo sapņus sildījusi –
Trausla, irstoša nu spīgo. 
Vieglāk nomest klusā kaktā,
Sudrabvillaini no plaukta celt,
Aklu spozmi izplest namā,
Gaismas lokā jēli starot. 
Tā lai staro tukšas sirdis,
Staro tie, kam dzīves trūkst.
Mana sega izaug ziedos,
Mezgliņi pa krāsām dzied.
***
Paraudi, debestiņ,
Ceļmalas putekļos –
Kādai dvēselei
Pasniegsi veldzi.
 
Padziedi, cīruli,
Dzeltenās māllēpēs –
Varbūt kāds celsies
Pasauli lāpīt. 
Ņem dzīparu sārto,
Es tveršu zaļo –
Varbūt mēs kopā
Varam pasauli glābt.
 
P.s. Gaidām atsauksmes un komentārus!
 
 


2012. gada 28. aug.

Iveta Dimzule-konkursam


Iveta Dimzule

Strazdi rudenī.
Melnas pērles
Kā paklājs.
Zib spārnu
Švīksti.
Spalgs svilpiens
Satrūkties liek.
Ceļš tāls tiem
Vēl priekšā,
Laiks drūmo,
Baltie palagi
Pamalē tūkst…
… spārni durs
Takas,
Pērles sauks 
    Traukties pret sauli
      Zied mana zeme. 
Baltas peonijas sirds,
Trausla sveces liesmiņa,
Balta debess acs,
Pīpenes brien rudzos.
Zaļo elpu uztic saknes
Kaijām spārnos nest.
Vālodze treļļus
Tamborē mežs.
Ziedošās pasaules vālos
Atmostas dvēseles rīts.
Pārslas sit plaukstas,
Izkūst un dzied:
„Ziedi! Ir laiks!”
***
Baltu tāšu drīksniņās
Sārtu zemeņogu sauja –
Dvēsele. Dzimtene.
Mana.
Miglas klāni pļavu gultās,
Dzērves sauciens rīta stundā,
Ogļu acis debess samtā –
Dvēsele. Dzimtene.
Mana.
Dubļu skrīnes ceļu plecs
Aklas sētas, raudošs krusts,
Skumja roka trīcot lūdz –
Dvēsele. Dzimtene.
Mana.
Līgo dziesmas liepu spārnos,
Zaļo egļu gājums svecēs,
Draudzīgs plecs, kad
Nomirst diena-
Dvēsele.
Dzimtene.
Mana.
 
***
Smaržīgu aveņu saujā,
Dīgstošās zāles nojausmā,
Dienvidvēja samtainās skavās
Paslēpju vaigu es savu.
Cels dienvidvējš mani
Pār liepu tumīgiem jumtiem;
Tur saule klāj takas,
Tur dvēseles dejo.
Šai skurbajā dejā
Rims mani soļi;
Par pumpuru tapšu
Lai plauktu vēl reizi.
***
Vakar satiku vēju –
Spriņģoja rudzos
Kā kazlēns!
Ar visām četrām
Debesīs tas skrēja,
Ar siltu dziesmu
Kutināja manu ausi.
Ar vēju kūleņoju
Rasas vizmas tīklos
Un smējos tā, ka
Vējam soļi sapinās.
Tas bija vakar.
Šodien..
Šodien nopļauts
Rudzu lauks.
 
P.s.Turpmāk vēl
 
 
 

Izstāde

 Viļānu pilsētas bibliotēkas izstāžu zālē novembrī un decembrī skatāma mūsu darbinieces Silvijas Vecstaudžas gleznu izstāde "Mana strau...