Sarkans uz balta

Betija Berga

Deg ugunīs
Kļavas kā trakas
Un smejas
Svilst zeme zem kājām
Kā nomoda nakts
Un sarkanas krēpes
Kā ķēve pa vējam
Velk pusnaktī dzimusī
Rudeņa nakts.

    *****

Sarkans uz balta
āboli sniegā
krīt
švīkājot vakar jukušās pēdas
iekausē dvēseles dzīvsudrabā
neapstāšanos
sajūtām nesalst
sniegs kā šķidrauts slāpē tumstošo izmisumu
kailajā zarā
plēšot dzīslas
pulsē dzīvība
tik un tā
kraukšķīgo lapu cukurgailīši
garšo pēc bērnības visuvarēšanas un nebeigšanās
saules atstaros deg apvāršņa sasaukšanās ar rītdienas
debesīm
sarkanas uz balta
kliedz ābolsirdis
acis uz pasauli nomodā