24. oktobrī mēs, Viļānu un Rēzeknes novada bibliotekāri,devāmies pieredzes braucienā uz nesen uzcelto Līvānu novada bibliotēku. Pa ceļam iegriezāmies arī vairākos muzejos.
Preiļu leļļu muzejs ir kā maza karaļvalsts ar miniatūru pils ansambli un karietēm, ar plašu mākslinieces Jeļenas Mihailovas darināto unikālo leļļu ekspozīciju. Starp tām redzamas gan reālas personas, gan pasaku varoņi, gan skaistas galma dāmas pasakainās kleitās.
Arī dažas mūsējās kolēģes gribēja pamainīt savu imidžu, uz mirkli iejūtoties iepriekšējo gadsimtu aristokrāšu veidolā.Krāšņs tērps, cirtaina parūka galvā un acumirklī tiek uzburta vienreizēja senatnes ilūzija.
Bet lelles turpina tērgāt savus leļļu stāstus, draiski piemiedz mums ar aci, šķelmīgi uzsmaida un sapņo par viņām vien zināmiem piedzīvojumiem un fantastiskiem ceļojumiem.
Savukārt mums ir jādodas tālāk. Un nelielais lietus mūsu jauko noskaņu nekādi nespēj sabojāt. Pēc nepilnas stundas atrodamies pie Līvānu novada bibliotēkas ieejas durvīm. Tā jau no ārpuses pārsteidz mūs ar mūsdienīgo arhitektūras risinājumu, iespaidīgo izkārtni, sakopto apkārtni, romantisko "salīgšanas " soliņu, uz kura ikvienai no mums gribas apsēsties un nofotografēties.
Bibliotēkas direktore mūs izvadā pa visiem trim stāviem. Priecē saskaņotās, priecīgās interjera krāsas, lielisks apgaismojums , ērts, praktisks telpu iekārtojums, pārdomāts plauktu izvietojums ar skaidri salasāmiem lieliem uzrakstiem, nelielas "klusās" lasītavas, kas ļauj norobežoties no pārējiem apmeklētājiem un ,protams, visjaunākās pieejamās tehnoloģijas. Viss kopumā tas ir milzīgs ieguvums gan darbiniekiem, gan bibliotēkas lietotājiem.
Šajā tikšanās reizē uzzinām arī daudz profesionālu jaunumu, gūstam ierosmi priekš savām darba vietām.
Nākošais mūsu apskates objekts ir Latgales mākslas un amatniecības centrs, kurš uzbūvēts skaistā vietā barona fon Līvena bijušās muižas teritorijā. To no divām pusēm izdaiļo gan gleznainie Dubnas upes līkloči, gan plašās Daugavas rāmais plūdums. Vispirms apskatām Līvānu stikla muzeju, kurš nesen ir pārvācies uz šī centra telpām.
Uz izvietotajām ekspozīcijām raugāmies kā uz brīnumu. It kā redzētas vāzes, trauki, glāzes, bet, sarindotas vienkopus, savā varavīksnes krāsu košumā tās pārsteidz ar formu dažādību, izstrādājumu daudzveidību un vesela gadsimta laikā uzkrāto kvalitāti.
Mēdz teikt, ka stikls esot līdzīgs skaistai bet untumainai sievietei. Tas kļūst pakļāvīgs tikai tad, kad to dziļi un pa īstam uz visu mūžu iemīl...Līvānos tas tiek mīlēts un godā turēts.
Līvānu stikla fabrikas zīmols bija pazīstams visā pasaulē. Diemžēl jāsaka, ka bija...Ir sāpīgi apzināties, ka mūsu valsts neprata saglabāt šo unikālo rūpnīcu. Nu tā pieder vēsturei, tāpat, kā stikla pūtēju silueti pie amatniecības centra ieejas, kuri atgādina cik patiesībā grūts un smalks ir bijis šo cilvēku darbs.
Amatniecības centrā apskatām arī dažādas senlietas un slaveno 94 metrus garo, par godu pilsētas 80 gadu jubilejai, vietējo rokdarbnieču izausto jostu, kā arī dažādus Līvānu amatnieku un rokdarbnieču darinājumus. Lielu daļu no tiem ir iespēja arī iegādāties.
Nākošā un pēdējā šī brauciena apmeklējuma vieta ir Turku saieta nams, kurā omulīgi iekārtojusies arī pagasta bibliotēka. Tas ir īsts kultūras centrs vietējiem iedzīvotājiem, kas neapšaubāmi ļauj saglabāt savas tradīcijas, izkopt tās augstākā kvalitātē un ieviest arī dažādus jauninājumus.
Dzelteni bērzi birdina savas pēdējās zelta monētas, lietus garlaikoti klauvē pie loga, kāds vientuļš putns apcerīgi sēž koka galotnē, bet mēs, bagāti ar daudziem iespaidiem, radošām idejām un sapņiem, dodamies mājup. Atliek vien piebilst, ka brauciens bija gan jauks, gan ļoti noderīgs.
Ināra Svilāne
P.s. Ināras Svilānes un Anitas Dakules fotogrāfijas
