Etīde mazpilsētai un dvēselei

Maruta Avramčenko

Es eju pa Viļānu ielām. Notraucu sniegpārslas no sejas. Ieskatos pilsētai acīs- tajās ir savāds zaigojums. Skropstās trīsuļo vaicājošs skatiens. Un šajā mazpilsētas mozaīkā esmu atradusi savu vietiņu. Labu vai sliktu, bet savu...

Snieg. Taču baltais aukstums šķiet silts. 

Sastopu sevi es tūkstoš veidos. Dvēsele mana tur bezgalīgi met lokus. Viss notiek tepat manu acu priekšā, un katram skatam ir sava pasaule, vai pantus lieku es ar apdomu, vai brīvi. Nu, brīvi, es pati lemju.

Es pateicos Visaugstākajam par katru vissīkāko prieka mirkli. Tā ir mana bagātība, kuru neviens nevar atņemt.

Man šķiet- jo vairāk es šādu prieka pērlīšu savācu, jo laimīgāka kļūstu.

Varbūt tāpēc man šajā bagātībā tik ļoti gribas dalīties ar citiem- lasītājiem, ar tuviem un mīļiem cilvēkiem, pat ar nejauši sastaptiem.

Dzeju nerakstu tikai sev, rakstu lai atstarojumos satiktos ar citām dvēselēm, ar citām pasaulēm....