2020. gada 25. marts

MARUTAS AVRAMČENKO BĒRNĪBAS ZEMĒ

Maruta Avramčenko uz izstādi "Ceļojums uz bērnības zemi" atnesa trīs savas mīļlietiņas, kuras tika no bērnības laikiem saudzīgi glabātas. Šķelmīgs velniņš, impozants plastmasas zaķis un mīlīgs kaķītis, kurš kustina kājiņas, groza galviņu un māj ar astīti.
Bērnu dienu kaķītim Maruta ir veltījusi dzejoli.

Maruta Avramčenko
***
Man likās, dzirdēju es tālu balsi ,
Un sapnis izgaisa kā nebijis.
No kurienes tā nāca, ko tā grib?
Virs mana pirksta rotaļkaķis lokās
Un paklanās ikvienam bērnam, 
Kas apskatīt to nāk.

Ar skaļiem saucieniem
Draugi man blakus stājas
Un brīnišķīgu vēsti nes, 
Ka arī viņiem gribas spēlēties.
Atkal redzu ēku to upes krastā,
Kur bērnu zemē dzīvoju es
Un mazo rotaļlietu nesu līdz.

Minci, šodien tu kā agrāk manās rokās.
Es tevi redzu, turu, glāstu
Un tas nav sapnis izgaistošs! 
Ļauj sevi apskatīt, ļauj atcerēties
Tos laimes brīžus, kurus tu man devi.
Tu šodien savāds, dārgais runčuk,
Mans senais, mīļais draugs! 

Ej, manu Minci, nikni asti cel,
Ej, manu Minci un palecies, paklanies!
Nu,nu,nu! Ko tu tā raugies?
Kā tev zaļās acis gail!
Dusmojies, ka kāds tev asti apcirpis? 

 Tev seno dziesmiņu padziedāšu,
Lai mūžam mirdzētu tu atmiņu dziļumā,
Kur manas dziesmas Tevi ieaijāja,
Kad manās bērnu dienās arī citām
Bērnu rotaļlietām bija jādzīvo! 

 

2020. gada 24. marts

MARGARITA KROLE PAR BĒRNĪBU

Margarita Krole izstādes atklāšanā nolasīja nedaudz smeldzīgu un ļoti aizkustinošu savas bērnības mīļākās rotaļlietas stāstu. Tā bija liela, skaista piepūšama stirniņa, kura joprojām saglabājusies atmiņā kā mīļa bērnības epizode. Stāstu autore ir veltījusi savam tēvam Alfonam.
 Margarita Krole
Stirniņa 
Man prātā nāk 60 gadus veci notikumi. Tolaik bērni netika īpaši lutināti ar rotaļlietām, konstruktoriem vai galda spēlēm.
Daudzas spēļmantiņas tika pašu rokām izgatavotas. Atceros savu mīļāko īsto rotaļlietu, kuras mūžs ilga tikai vienu nedēļu, bet atmiņas par to saglabājušās līdz šodienai.
Mans tēvs, būdams smagās lauksaimniecības tehnikas speciālists, kopā ar citiem vīriem devās uz Ļeņingradu pēc rezerves detaļām. Zinājām, ka mājās nebūs vairākas dienas, jo tālais ceļš tika veikts smagās automašīnas kravas kastē. Jā, agrāk tā bija parasta lieta, kravas kastēs veda ne tikai ķieģeļus, graudus un būvmateriālus, bet arī cilvēkus. Bija pat pielāgoti soli un virsbūve, kas nedaudz pasargāja no sala un vēja. Vienīgajā, siltajā vietā blakus šoferim tālajos braucienos parasti sēdēja partorgs. Šādās reizēs mēs, bērni, tēvu ļoti gaidījām atgriežoties, jo zinājām, ka viņš mums atvedīs kādas dāvanas vai saldumus no tālā ceļojuma.
Kādu rītu pamostoties jutu, ka tētis naktī ir pārradies mājās un atpūšas. Taču mamma mudināja bērnus iet uz viesistabu, lai parādītu tēva sarūpētos pārsteigumus.
Liels bija mans prieks, kad ieraudzīju skaistu, neaprakstāmi graciozu piepūšamo gumijas stirniņu. Tā stāvēja jau uzpūsta galda vidū. Stirniņa, lepni stalto ragu žuburi izslējusi, skatījās uz mani lielām, sirsnīgām acīm. Rotaļlieta bija apmērama 60- 70 cm augsta, krēmkrāsā, ar dažiem oranžīgiem lāsumiņiem, strupu melnu astīti un vareniem, staltiem, spilgti oranžiem ragiem. Mamma ierādīja, ka tai pie kājiņas ir mazs ventilītis, caur kuru to piepūš. Man bija neaprakstāms prieks un sajūsma, kā arī lepnums, ka man tagad pieder kaut kas tik skaists un vērtīgs. Turpmāk paspēlējoties to vienmēr liku atpakaļ viesistabā uz galda. Nevar taču to likt kādā mazsvarīgākā vietā. Ja nu atnāk kāds ciemiņš vai kaimiņi ienāk, lai tie redz, kāds skaistums, kāds dārgums man pieder.
Turpmāk, katru rītu pamostoties, skrēju vispirms uz viesistabu palūkot savu stirniņu. Maz kas pa nakti var notikt! Var atgadīties kāda ķibele,var gaiss izplūst. Īpaši ragi bija jūtīgi. Ja gaisa kļuva pamazāk,tie noslīga un nebija tika stalti saslieti.
Vienu dienu kopā ar mammu un tēti devāmies ciemos gandrīz uz visu dienu. Mājās palika trīs mani brāļi: divi vecāki un viens jaunāks par mani. Ciemošanās bija izdevusies. Sadraudzējos ar radu bērniem. Šūpojāmies šūpolēs, braukājām ar trīsriteni. Bija tik interesanti, jo mūsu mājās tādu mantu nebija. Atgriezāmies  pacilātā noskaņojumā un, protams, vispirms steidzos pie savas stirniņas.
Bet, kas tad tas! Kur tā palikusi? Uz galda saplacis gulēja gumijas lēveris. Paņēmu to, mēģināju piepūst, taču stirniņa tikai nedaudz pacēla savu galviņu, nedaudz sakustējās staltie ragi un atkal saļima. Manas bēdas un izmisums bija neaprakstāmi. Asaras ritēja pār vaigiem, krūtīs jutu nebeidzamu smeldzi, trūka gaisa. Dusmas un sarūgtinājums par brāļu rīcību, kuri nebija saudzējuši manu stirniņu, bet pūtuši to atkal un atkal, mēģinādami pārbaudīt, cik daudz gaisa tā spēj ietilpināt.
Kā lai dzīvoju, kā lai samierinos ar zaudējumu, kā lai piedodu saviem nekrietnajiem brāļiem!?
Mani mierināja visa ģimene. Mēģināja stāstīt, ka tas bijis tikai piepūsts gumijas gabals, ne dzīva stirniņa, tāpēc tāda nieka dēļ neesot vērts skumt. Bet manas sāpes tas nemazināja, jo mana stirniņa bija dzīva, dzīvāka par dzīvu. Skatījos uz pieaugušajiem un brīnījos, kāpēc tie neraud. Kā var neraudāt, kā var valdīt asaras?Vai viņi neaptver, kāda nelaime ir notikusi mūsu mājās, kādas neaprakstāmas bēdas ir uzkritušas?
Atceroties šo notikumu ar dziļu sirsnību un mīlestību pret saviem vecākiem, secinu, ka dzīve mums daudz ko sniedz- jaunas iespējas un izaicinājumus, pieredzi un rūdījumu, bet arī daudz ko atņem. Un cik svarīgi ir ar daudz ko  samierināties, piedot un aizmirst, just sāpes  un tomēr smaidīt, just zaudējuma rūgtumu un tomēr cerēt.
12.03.2020
 

2020. gada 23. marts

Natālijas Jakušonokas bērnu dienu noslēpumi



Natālija Jakušonoka, daloties atmiņās par savu bērnību, klātesošajiem stāstīja par dažādām spēlēm, kuras tika spēlētas draugu pulciņā. Šīs rotaļas pārsteidza gan ar atjautību, gan iztēli. Vienu no tām autore izklāsta savās vārsmās.

Наталия Якушонок
Секреты

Мы с моей соседкой Светой
Часто делали секреты.
Как рождается секрет,
Помню с самых ранних лет.

Обойдем канавы, клумбы,
Наберём цветов и трав.
Прокопаем в земле лунки
И разложим в них свой скарб.

Чтоб узоры на картинах
Были будто под углом,
Всё зелёным, красным, синим
Прикрывали мы стеклом.

И делилась я секретом
Со своей подружкой Светой.
В нём под тоненьким стеклом
Пять ромашек. Все кружком.  

2020. gada 20. marts

Evelīnas Visockas lelles stāsts


Evelīna Visocka retro rotaļlietu izstādes atklāšanā savu bērnības stāstu klātesošajiem pasniedza rotaļīgās dzejas rindās. Mīļākā lelle autorei ir saglabājusies vien siltās atmiņās. Un tomēr... 
Kaut ko ļoti līdzīgu viņa ir atradusi interenetā.



Evelīna Visocka
Mana rotaļlieta Sniedzīte

Man bērnībā bija gumijas lellīte
Un saucu to vārdiņā- Sniedzīte.
Skaists gaiši zilais mētelītis,
Lakatiņš ap galvu- tāds tas kronītis.

Kādu dienu lielas bēdas,
Neatrodu to uz malkas grēdas.
Pēkšņi projām aizklīdusi, 
Laikam sniegā iebridusi . 

Kad ziemas sals jau projām ,
Atnāk pavasaris, ilgi gaidīts.
Kas tur spīd no sniega laukā?
Tā tak mana lelle jaukā!

Priecīga nu lelli tveru,
Taurenīšus veikli ķeru.
Vaidziņi tai auksti gan,
Sasildīt tos vajag man.

Mīļa mana lellīte,
Tā kā zilā pērlīte.
Ietinu to sedziņā
Un izdziedu es dziesmiņā.
 

2020. gada 19. marts

CEĻOJUMS UZ BĒRNĪBAS ZEMI

12.martā pie mums tika atklāta neparasta retro rotaļlietu izstāde "Ceļojums uz bērnības zemi". Kopš 16. marta (sakarā ar korona vīrusa epidēmiju) izstāde vairs nav pieejama apmeklētājiem. Žēl... Ceru, ka tā sagaidīs labākus laikus aprīlī. 
Bet pagaidām, kamēr bibliotēka ir slēgta, es  katru dienu publicēšu pa kādam mūsu radošās kopas "Atļaujies ienākt" autoru gara darbu par tēmu "Mana bērnība un manas bērnības mīļākā rotaļlieta".
Šodien jūsu uzmanībai divi Betijas Bergas dzejoļi.

Betija Berga
*** 
Atmiņu  stopkadri mirkļu pieskārienos
Reizēm smejas
Reizēm skumst un raud
Reizēm kautrīgi paslēpes spēlē
Reizēm taisnību atklāt pasaulei draud

Silti novakari un auksti
Tik agrie rīti
Bilžu grāmatas
Lelles un lāči
Un saraukta piere
Kādam tik tuvam- 
Par spīti

 Sarkanas sandales
Vasarraibumos mirdzošais snīpis
Cukurmaize- pats gardākais eklērs
Princešu sapņos
Vien brīdi

Nobrāzti ceļgali
Asaras spilvenā karstas
Tās no bērnības manas
Manim pasakas stāsta

Debesis pasmaida
Debesis atmiņu mākoņus gana
Kur gan paslēpsies pati no sevis
Muļķā meitene mana?

*** 

Tik lieli koki
Tik dziļas upes
 Tik rūgtas asaras
Tik saldi sapņi

Tik siltas rokas
Kas glauda pieri
 Tik stipras plaukstas
Kas pārceļ pāri

Tik tāli soļi
Tik klusi vārdi
Kā miglas palagi
Atmiņā kārti 
(11.03.2020) 
P.s. Autore bērnībā ar savu mīļāko lelli

2020. gada 18. marts

E-GRĀMATU- KATRAM INTERESENTAM

Viļānu pilsētas bibliotēkas lasītāju ievērībai! 

Sakarā ar to, ka bibliotēka apmeklētājiem ir slēgta līdz 14. aprīlim, ikvienam ir iespēja izmantot vietnes 3td e-GRĀMATU bibliotēku, kurā ir pieejams plašs grāmatu klāsts latviešu valodā. Ja vēlaties izmantot šo iespēju lasīt grāmatas internetā, zvaniet pa mobilo telefonu 27124961. Ar bibliotēkas darbinieku palīdzību jums tiks sniegta piekļuve e- grāmatām.

2020. gada 16. marts

UZMANĪBU!!!


Sargāsim sevi un citus! Būsim veseli!

2020. gada 3. marts

JAUNĀS GRĀMATAS BĒRNIEM

10.,11. martā mūsu bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā būs jaunās grāmatas. Aicinām visus čaklos lasītājus apmeklēt!

Varbūt starp šīm skaistajām grāmatām ieraudzīsiet meklēto?

2020. gada 25. febr.

2020. gada 10. febr.

Dabas maģija Silvijas Vecstaudžas gleznās


No 10. februāra līdz 13. martam Viļānu pilsētas bibliotēkas pasākumu telpā ir atvērta Silvijas Vecstaudžas gleznu izstāde. 13 gleznas, interesanti sižeti, pārdomāta krāsu izvēle, savdabīga dabas skaistuma uztvere. Nāciet un aplūkojiet!

2020. gada 3. febr.

Veidosim retro izstādi!

Cien.mūsu bibliotēkas apmeklētāji!
Ja jūsu mājās ir saglabājusies kāda padomju laika rotaļlieta, lūdzu atnesiet uz bibliotēkas lasītavu līdz februāra beigām. Marta mēnesī sarīkosim kopīgu retro izstādi. Esiet atsaucīgi!

2020. gada 31. janv.

DOBA I JUOS BĀRNI jeb MARUTAS LATKOVSKAS fotoizstāde



Viļānu pilsētas bibliotēkā no 6. janvāra līdz 7. februārim  aplūkojama skaista viļānietes Marutas Latkovskas izstāde "Doba i juos bārni". Daudz interesantu un neparastu tēmas risinājumu caur fotogrāfiju. Attēlu skaits sniedzas krietni pāri simtam. Ko par sevi un izstādi teic pati Maruta, cilvēks, kurš baudījis Rīgas iespējas, vadījis žurnāla “Katōļu dzeive” sagatavošanu, izdošanu; cilvēks, kura sirds liesmo par Latgali un tās valodas saglabāšanu?
“Esmu viļāniete. Te dzimusi, augusi, skolojusies, bet mans Gaišais ceļš allaž bijis ceļš no Viļāniem uz Ūgriniekiem, kur dzīvoja vecāmāte un vectēvs. Mani vecvecāki precējās Pēterburgā 1917. gadā. Vecāmāte strādāja par kalponi, bet vecaistēvs bija dzenščiks pie ģenerāļa. Man mīļi bija abi vecvecāki, bet ar babiņu bija īpaša saikne. Babiņas attieksme pret Latgali, latgalisko kā sevišķām vērtībām, veidoja manu pasaules redzējumu. Man ļoti patika pie vecvecākiem. Tur bija… īstā pasaule. Man vienai negribējās parasti iet, tad centos paņemt līdzi jaunāko māsu( Silvija Kurtiņa ir deju skolotāja Preiļos), bet Silvijai labāk patika pilsētas ielu kņada, draudzenes. Tāpēc man nācās izmantot māsas vājību – konfekšu mīlestību. Paklusām sakrāju konfektes, tad ar šīm konfektēm iekārdināju un pa ceļam līdz babiņas mājai baroju māšeli,” Maruta stāsta ar smaidu.
Pēc Viļānu vidusskolas absolvēšanas Maruta studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Kursadarbu rakstīja par žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete”( iznāca kopš 1952. gada) vēsturi, jau ceturtajā kursā jauniete tika uzaicināta strādāt žurnālā. Ābrams Kleckins, kas bija Marutas pasniedzējs universitātē, lika pie sirds, ka žurnālists nevar būt vienkārši žurnālists. Ir vajadzīga specializācija. Maruta izvēlējās to, kas ir vislielākais – dabu! Studēja neklātienē Bulduru dārzkopības tehnikumā. Šī iegūtā izglītība palīdzēja tad, kad meitiņa Agnese bija pavisam maziņa: “Žurnālista darbs saistīts ar nemitīgiem komandējumiem, garām un ļoti garām darba stundām. Kad bērniņš mazs, tas ir nesavienojami. Tāpēc atradu iespēju strādāt Rīgā botāniskajā dārzā. Man laimējās būt klāt pie LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas “Babīte” dzimšanas brīža, tas bija 1981. gadā, kad 10 ha platība tika atvēlēta šiem augiem. Strādāju puslodzi, lai varētu normāli apkopt mājas soli, redzēt bērnu. Tāpat bija gana, ko turēt. Celšanās sešos rītā, tad ceļš uz Maskavas ielu, kur bija bērnudārzs Agnesei, tad devos pāri Daugavai uz botānisko dārzu vai pat uz Babīti. Sevišķi grūti bija tad, kad vīru aizsauca vairāku mēnešu kursos uz zemūdeņu jaunāko tehnoloģiju apguvi. Padomju armijā tā bija, ka arī savu laiku nodienējušie ik pa laikam tika saukti tā saucamajos “sboros”.
Dārzkopības izglītība noderēja arī tad, kad Maruta atgriezās Viļānos. Atgriezās no plašo iespēju, no dzīves mutuļa lauka klusajos Viļānos. Maruta gaiši smaida: “1981. gadā nomira mammīte. Tēvs strikti pateica, ka vienai meitai jānāk mājās, citādi viņš māju pārdos. Vienam uzturēt māju, veikt visus pienākumus, ko tā prasa, nav ne viegli, ne lēti. Tā, kura piekrita nākt mājās, biju es. Man botāniskajā dārzā bija ļoti cienījama kolēģe Olga Dzelze, viņai stāstīju par situāciju, teicu, ka nespēju izlemt. Olga pateica ļoti vienkāršu teikumu par to, ka pēc gadu desmitiem vēlēšos apciemot vecāku kapiņus, bet man nebūs, kur piemesties. Es to negribēju pieredzēt. Darbu pēc atgriešanās Viļānos iesākumā atradu pilsētas siltumnīcās, kur strādāju par agronomi. Tas bija 1982. gads.”
Tas bija laiks, kad pilnīgi noteikti nebija moderni atgriezties Latgalē, jo toreizējās lielvalsts politiskajā pasūtījumā visi latgaliešu grāmatu, laikrakstu, žurnālu izdevumi bija vai nu paslēpti aiz septiņiem zieģeļiem, vai nu izplatīta melīga informācija, ka Latgalei jau nekad un nekā nav bijis – ne rakstnieku, ne dzejnieku, ne savas kultūras kā tādas. Tāpēc Marutas atgriešanos kustīgākās mēles Viļānos komentēja tā, kā nu prata: gan jau sastrādājusi kaut ko ārkārtīgi politiski nepareizu, gan jau nodzērusies “līdz baltajām pelītēm”, tāpēc izmesta no darba. Maruta pasmaida: “Cilvēkam vajag kaut kādu psiholoģisku pamatojumu tam, ko viņš nesaprot, nepieņem. Es tās runas neņēmu galvā, darīju, kas darāms. Ģimenē ienāca dēliņš. Renāram tagad jau 35 gadi, viņš ir kaskadieris, dzīvo un strādā Anglijā. Jā, man bija šī dēla izvēle kādu brīdi jāizsāp, bet es to pieņēmu, jo mēs nevaram otru piespiest iet savu izdomātu dzīves ceļu. Katrs iet to, kas viņam ielikts liktenī.”
Marutas liktenī reiz ienāca žurnāls “Katōļu dzeive”. 1988. gadā priesteris Aglonietis uzrunāja Marutu piedalīties žurnāla atjaunošanā( “Katōļu dzeive” iznāca pirmās Latvijas brīvvalsts laikā no 1926. līdz 1940. gadam). Atjaunotais pirmais numurs iznāca 1989. gadā pirms Lieldienām. Iznāca žurnāls līdz 2014. gadam, kad Maruta nolēma, ka gana cīnīties, jo bija mainījušās sabiedrības prioritātes, intereses.
“Blakus darbam “Katōļu dzeivē” man gadījās arī “kreisie soļi”. Tā žurnālam “Mazdārziņš” aizsūtīju foto un savu pieredzes stāstu par arbūzu audzēšanu – audzēju lecektīs. Reiz skatos – sāk stādiņi vīst, izceļu, bet tur – drātstārpi salīduši arbūzu saknītēs. Sagriezu uz pusēm kartupeļus, saliku tos lecektīs, tārpi pārceļoja uz kartupeļiem, arbūzi izauga laimīgi! Materiālu atzina par labu, sadarbība turpinājās. Stāstīju par savu pieredzi dārza veidošanā,” atklāti teic Maruta Latkovska.
Stāsts par Marutas dārzu, tas … Tas nav pāris vārdu vēstījums, jo dārzs glabā gan dārznieces patieso izziņas ceļu(teorija ir viens, bet praksē dažreiz viss notiek pilnīgi pretēji), gan dažu kaimiņu sašutumu, gan meitas Agneses atzinību. Viss sākās ar dažiem kvadrātmetriem pie mājas, tad Maruta sāka lūkoties pēc purviņa, kurš atradās starp viņas dārzu un Maltas upi: “Purviņā visi draudzīgi slīcinājām atkritumus. Tad es pa gabaliņam privatizēju apkārtējos bezsaimnieka kvadrātmetrus, izmantoju tam arī sertifikātus. Un tad arī “atvēzējos” un paņēmu purviņu. Tur izrakām dīķi. To, cik atkritumu mēs aizvācām… Vēl arī tagad, rokot dārzā zemi, pa kādam brīnumam atrodam. Tomēr nu jau mūsu “lielā muiža” – apmēram 20 simtdaļas, zied, pārsteidz, iepiecina, vairo spēku. Es vienmēr lūdzu Dievmātes palīdzību dārza darbos. Šo palīdzību jūtu. Arī tad, kad ļoti vēlos kādu augu iestādīt savā nodomātā vietā dārzā, bet augs vienkārši aiziet prom, saprotu, ka Dievmāte norāda, ka jāmeklē citāds augs un cita vieta. Un vai nu citādi man būtu tik labi kaimiņi kā Maļinovsku ģimene? Gan appļaut palīdz, gan ierauga to darbu, ko pati vēl neesmu pamanījusi.”
Strādājot dārzos Rīgā, Viļānos, Maruta sapratusi, ka cilvēku un augu dzīves ir cieši saistītas: “Tam nav zinātnisku pamatojumu, bet esmu gana daudz dzīvē redzējusi sakarības. 1961. gadā, kad mācījos pirmajā klasē, nomira mans vectētiņš. Tai ziemā Ūgriniekos izsala mīlestības kociņš. Mamma iepriekš bija paspējusi atnest atvasīti, tad vecvecāku kociņš nepazuda. Sakuploja Viļānos, tad aiznesām atkal atvasīti uz Ūgriniekiem. Vēl tāds īpašs mirklis bija Kalngalē, kad ar divgadīgo Moniku gājām uz jūru. Viņa apstājās celiņa malā pie vībotnes. Lielu laika sprīdi vienkārši stāvēja un virpināja rociņā auga bumbulīšus, lapiņas. Zinātnieks gan jau teiks, ka bērns trenēja roku motoriku, bet es domāju, ka Monika zemapziņā atcerējās, ka šis ir viens no trim augiem, kas spēj uzveikt pat mēri. Vēl pie stiprajiem augiem pieder pelašķi un vērmele. Kuram mājās šie trīs augi, tam būs gan veselība, gan spēks. Kā man studiju laikā, kad babiņa deva uz Rīgu līdzi savas salasītas zāļu tējas. Un vēl tāds ļoti, ļoti īpašs notikums… Jaunākā mazmeita Karla piedzima 21. aprīlī. Vēl iepriekšējā vakarā skatījos pa virtuves logu – dobē zied divi dzelteni krokusiņi, bet 21. aprīļa rītā reizē ar mazmeitu piedzima arī trešais dzeltenais krokusiņš.”
Fotogrāfiju izstāde Viļānos ir pirmā “lielā publiskā izrādīšanās”, uz ko Marutu Latkovsku aicināja bibliogrāfe Anda Skrindževska. Maruta milzīgu pateicību sūta māksliniecei Maijai Podniekai, jo viņa ne tikai salikusi fotomirkļus estētiski baudāmā kokteilī, bet arī sajutusi Marutas dvēseles būtību. “Eju pa izstādi un saprotu – jā, es tieši tā redzu, jā es tieši tā domāju! Tā ir Dieva apredzība, ka māksliniece mani sajutusi. Žēl, ka šoreiz neesmu katrai fotogrāfijai klāt anotācijas pielikusi. Piemēram, par caurās liepas fotogrāfijām. Kad šo iztrupējušo koku nozāģējām, vienā dobumā atradām lērumu riekstu. Kas tos krājis: vāvere, sīlis? Nav svarīgi! Nozīme tikai tam, ka no tā krājuma visi kā viens rieksti bija pilni, veseli, tīri. Mēs, cilvēki, savācam tukšus, tārpainus. Mēs nejūtam, bet “stulbajam” dzīvniekam pieder īpašs sensors? Bet mēs arī varam sajust, ja sevi nenocietinām, nepaļaujamies uzspiestajām viltus vērtībām,”atzīst Maruta.

Maruta par sevi pasmaida: “Neesmu īpaši augstās domās par savām prāta spējām, bet intuīcija gan mani vada īstajā brīdī īstajā virzienā. Piemēram, studiju laikā kā negudra pārrakstīju Fraņča Kempa reiz izdoto avīzi “Gaisma”, kā arī Kempa vēstules Rainim. Bija vajadzīga dekānes Briģes atļauja, lai varētu strādāt reto grāmatu un reto rokrakstu nodaļā biblotēkā. Tur redzēju arī Valērijas Seiles sastādīto latgaliski izdoto grāmatu rādītāju. Tik daudz grāmatu! Tik daudz! Bet mēs taču augām un neko no tā nezinājām!Augām ar domu – mēs nabadziņi, mēs tumši, atpalikuši, mums nekā nav! Mūsos joprojām šī sajūta dzīva! Bet Latgale, latgalieši bijuši tik garīgi bagāti, tik stipri! Kā to parliecību atgūt?”
Kāpēc Maruta gājusi un dienām pārrakstījusi senos materiālus, viņai racionāla izkaidrojuma nav: “Tas nāca no Augšas. Bija sajūta, ka vienkārši citādi nevar. Jāiet! Tagad esmu iesākusi facebook publicēt bildītes ar mīklām latgaliski. Virs fotogrāfijas – mīkla, zem fotogrāfijas – atminējums. Krietnu laiku auklējos ar ideju par augu noteicēja veidošanu latgaliski. Man vēl glabājas pat Ontona Slišāna iesūtītie Upītes apkaimes augu latgaliskie nosaukumi. Doma ir skaidra – auga foto, virs tā – baltiskais un latīniskais auga nosaukums, zem foto – visi latgaliski piedāvājamie nosaukumi. Tik laiks… Laiks! Un zināšanas stipras vajag.”
Kas ir Marutas Latkovskas šī laika lielākais prieks? Tas, ka meitas Agneses ģimene, kurā aug trīs mazbērni, tepat Latvijā. Prieks arī par ļoti presonisko grāmatu “Unuceite”, kurā autore stāsta par to, cik mīļota unuceite viņa bija saviem vecvecākiem, stāsta par saviem unuceņiem, viņu izteicieniem. Priecājas par to, ka viņa ar savu mazrakstītājas garu, kas nav tipiski žurnālistiem, tomēr saņēmusies un dokumentējusi nozīmīgas savas dzimtas vēstures lappuses.

Iveta Dimzule.
Foto no Marutas Latkovskas privātā arhīva. Maruta ar mazmeitām. Monika – 11 gadi,pa labi, Karla – pa kreisi,9 gadi