2018. gada 20. apr.

Латвии посвящается



Плотников Павел

РОДИНА

Мне близок клён, а с ним красавец дуб
такой большой с раскидистою кроной,
здесь спрятана любовь и оттого влюблённым
и этот, и другой так сердцу люб.
В них вижу Родину, о, как она близка
своим дыханием, рисунком листьев...
В кленовом, Даугавы я вижу устье,
Вот Лиелупе, вот Гауи берега!
В дубовом Лиго- по воде венок 
скользит с горящею свечой, качаясь
на водной глади, он напоминает,
что я в тех берегах совсем не одинок!
В них чувствую историю страны,
величье древних замков и Богов,
И Перкуну поклон отдать готов,
касаясь этой чистой седины!!!

P.s.Ināras Svilānes foto

2018. gada 11. apr.

Novadnieka Ivana Koroļkova atcerei

Skaista tradīcija...
Jau trešo gadu pēc kārtas Viļānu pilsētas bibliotēkā notiek novadnieka Ivana Koroļkova atcerei veltīti dzejas lasījumi. Arī šogad, pateicoties Viļānu vidusskolas jauno literātu pulciņa un  skolotāju Jeļenas Tarasovas, Nataljas Jakušonokas un Valentīnas Kozules iniciatīvai un interesantajai radošajai pieejai, pasākums izdevās saistošs un sirsnīgs.
Jaukus ievadvārdus, pieminot dzejnieku Ivanu Koroļkovu, teica skolotāja Jeļena Tarasova.
Jaunie dzejas mīļotāji ir veikuši nozīmīgu pētījumu  par tēmu "Мотивы женской поэзии Латгалии в изобразительной деятельности учащихся Вилянской средней школы".
 Ar šo pētījumu pasākuma gaitā tika iepazīstināti visi klātesošie. Tajā tika analizēti četru Latgales dzejnieču- Jekaterinas Kalvānes, Janīnas Dukules, Nataljas Jakušonokas un Jeļenas Tarasovas daiļrades galvenie motīvi. Laime, prieks, mīlestība, cilvēka pozitīva atieksme pret dzīvi, līdzcilvēkiem, dabu un savu dzimto pilsētu, kā arī nedaudz nostaļģijas par aizgājušajiem gadiem- tās ir dominējošās līnijas, kuras iezīmējas minēto autoru analizētajās dzejas rindās. 
Dzejnieču dzeju lasīja jaunākā skolas vecuma bērni, kā arī vecāko klašu skolēni. 
Viņu uzstāšanos bagātināja slaidrāde ar izvēlēto dzejoļu ilustrācijām, kuras zīmējuši skolēni. 
Īpaši uzrunāja Janīnas Dukules dzejolis "Svece", kuru nolasīja 9. klases skolniece Viktorija Donce, kas pati šo dzejoli bija arī skaisti ilustrējusi.
Tēlotāja māksla un dzeja emocionāli papildina viena otru, par to  apmeklētāji lieliski pārliecinājās pasākuma gaitā.
Noslēgumā savu dzeju lasīja literārā pulciņa dalībnieki Natalja Fjodorova un Maksims Ribakovs.Viņu dzejas rindas patīkami pārsteidza ar domu dziļumu un emocionalitāti.
Anda Skrindževska
P.s.Nataljas Jakušonokas foto

2018. gada 28. marts

Nacionālās skaļās lasīšanas sacensību pusfinālā


Šī gada 27. martā notika Nacionālās skaļās lasīšanas sacensību pusfināls Rēzeknē. Tajā piedalījās 10 dalībnieki no Rēzeknes pilsētas, Rēzeknes un Viļānu novadiem.
Viļānu pilsētas bibliotēku šajā pasākumā pārstāvēja Viļānu vidusskolas 5.b klases skolēns Kristiāns Zaķēns, kurš ar savu atraktīvo sniegumu patīkami pārsteidza visus klātesošos un žūriju.

Konkursa dalībniekam aktīvi līdzi juta viņa klasesbiedri ar uzmundrinošiem plakātiem. Zēns ieguva godpilno 3. vietu un saņēma sponsoru sarūpētās dāvanas. Savukārt līdzjutējiem kā balva tika saldumi.

Ziņu sagatavoja:
Ināra Zepa, Viļānu pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas darbiniece

P.s. Fotogrāfijas ņemtas no Rēzeknes RCB mājas lapas

2018. gada 20. marts

JĀIET PA DZĪVI AR SMAIDU



Cinevilla, Liepāja, Jelgava, Daugavpils, Rēzekne, Viļāni – vietas, kurām īsākus un garākus savas dzīves laikus veltījusi neparastas kolekcijas īpašniece, reiz kurzemniece, nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus viļāniete Sandra RAGAUSE.

“Tā pa īstam kolekcija tomēr vairāk pieder vīram Jurim, veidota saistībā ar viņa profesiju, bet es esmu kolekcijas aprūpētāja. Menedžeris,” ar gardiem smiekliem stāstu par sevi un gotiņu, vēršu kolekciju iesāk Sandra.

Sandras bērnības zemē Slampes pagastā izveidots Baltijas lielākais brīvdabas filmēšanas paviljons “Cinevilla”. Kinopilsētiņas teritorijā atrodas divstāvu mūra māja, kurā ierīkota viesnīca piedzīvojumu un neparastu izjūtu cienītājiem. Tieši šai mājā līdz trīs gadu vecumam Sandra dzīvoja.

“Pēc tam vecākiem piešķīra dzīvokli Slampes centrā. Tāda tradicionāla lauku cilvēku ģimene. Mēs ar brāli, mamma un tētis. Māmiņa bija apguvusi biškopību, bet visu mūžu pavadīja darbā strādājot vistu fermā par putnkopi. Tētis bija īsts speciālists traktoru, automašīnu lietās. Slampē ieguvu pamatizglītību un devos uz vēju pilsētu – Liepāju. Mākslas vidusskolā apguvu keramiķa profesiju. Man patīk visu ieraudzīt, izprast katru atsevišķo detaļu un to, kā tās kopā veido veselumu,”stāsta Sandra.

Kad mācības Liepājā tuvojās finišam, bija liktenīgais ziemas brīvlaiks: “Tas bija janvārī. Atbraucu no skolas mājās, un mani tāds nemiers dīda… Jāiet uz balli klubā un beigts! Aizgāju. Tagad šķiet, ka uzreiz ieraudzīju jauno veterinārārstu, kurš bija atsūtīts praksē uz Slampes sovhozu „Zemgale”. Kāpēc ieraudzīju? Garš, smuks kā bilde… Un kā viņš dejoja! Cik iznesīgi defilēja pa deju zāli! Cītīgi izlikos, ka jauno speciālistu vispār neredzu, aizrautīgi čivināju ar draudzenēm. Mana taktika nostrādāja! Tiku uzlūgta uz deju… Un tā mēs to vakaru arī nodejojām. Pēc tam bija vēstuļu periods.  Es biju Liepājā, Juris –Jelgavā. Pēc tam vēstules ceļoja no Jelgavas, kur iekārtojos darbā uzņēmumā „Latvijas keramika”, uz Bebreni, kur Juris sovhoztehnikumā bija pasniedzējs.”

Pēc kāda laika tika nodibināta ģimene. Tā kā Jurim trūka pilnasinīgas māju izjūtas, jaunā ģimene pārcēlās uz vīra dzimto pilsētu – Viļāniem. Vai Sandrai bijis viegli iejusties Latgalē? Mīlestība palīdzējusi visu padarīt vieglāku, gaišāku. Juris iekārtojās darbā Latgales LIS par vetārstu, bet Sandra  turpat - par noformētāju, dažādiem lieliem un maziem pasākumiem veidoja māla medaļas.

“Kad mūsu ģimenē ienāca trešais bērniņš, saņēmu uzaicinājumu no Rēzeknes rajona Pionieru nama ( tagad Viļānu bērnu un jauniešu centrs) vadības  uzņemties vadīt keramikas pulciņu. Piekritu ar prieku. Namiņā biju atbildīga arī par masu pasākumiem. Četrus gadus Viļānu vidusskolā biju direktora vietniece audzināšanas darbā. Tagad strādāju NVA par karjeras konsultantu,” pastāsta Sandra.

Noteikti jāpstāsta par to, ka latgaliski Sandra saprot. No pirmās tikšanās ar Juri. Varbūt patiesa mīlestība katrā cilvēkā atraisa kādas neparastas spējas. Kādreizējā kurzemniece arī pa kādam vārdam latgaliski uzdrošinās pateikt. Kāpēc ne vairāk? Sandrai ir liela pietāte pret mūsu novada valodu, ar ne sevišķi pareizi izrunu nevēlas to aizvainot.

Pagājušā gada deviņdesmito gadu vidū Jurim kolēģe Genovefa Norvele no lauksaimniecības konferences Vācijā atveda smaidīgu govslopiņu, kas ir ar magnētiņu piestiprināms pie ledusskapja. Šim lopiņam iekšā taimeris, kuru uzstādot vieglāk sekot, kad un kurš ēdiens nāk gatavs. 

Savus piecus gadus šis lopiņš Ragaušu ģimenē dzīvoja lepnā vientulībā. Varbūt tā arī būtu palicis viens, ja ne Izglītības ministrijas izvirzītā prasība - par pedagogu drīkst strādāt tikai tad, ja ir augstākā izglītība. Lai saglabātu darbu, Sandra devās studēt uz Daugavpils universitāti, ieguva vizuālās mākslas un rasēšanas skolotāja kvalifikāciju.

“Viens no maniem kursabiedriem bija Krāslavas Bērnu mākslas skolas direktors, keramiķis Valdis Pauliņš. 1998.gadā pēc mācību sesijas visi sabraucām Krāslavā pie Valda. Tur ieraudzīju izteiksmīgu bullīti. Sāku skaļi uzskaitīt, ka esmu vērša gadā dzimusi, pēc horoskopa arī esmu vērsis, vīram profesija saistīta ar buļļiem un govīm…Un Valdis vienkārši uzdāvināja savu keramikas veidojumu man.



 Ar to brīdi sākās apzināta kolekcijas veidošana. Tie vēl bija laiki, kad kaut ko interesantu gandrīz ar uguni dienas laikā bija jāiet meklēt. Kad abi dēli un meita paaugās, arī viņi iesaistījās kolekcijas papildināšanā. Regulāri kaut ko atveda no ekskursijām. Tagad stafeti pārņēmuši mūsu seši mazbērni. Līdz ar to varam lepoties, ka kolekcijas vienību skaits tuvojas diviem simtiem. Agrāk radi, draugi brīnījās par kolekcijas eksemplāriem, tagad jau apraduši ar mūsu “dīvainību”,” atklāj Sandra.

Daļa kolekcijas ikdienā tiek lietota pat ļoti intensīvi, daļa snauž kārbās un kastēs. Sandra atzīst, ka šobrīd tā vairs netiek aktīvi papildināta. Iestājies laiks, kad tiek meklēts kaut kas īpašs, māksliniecisks, ar pievienoto vērtību, ļoti kvalitatīvs. Līdz šim kolekcija tikai vienu reizi bija atstājusi Ragaušu mājas, kad Viļānu KN notika plašs seminārs lopkopjiem, kur ieradās Zemkopības ministrijas pārstāvji. Toreiz gotiņu un vēršu kolekcija palīdzēja izveidot simbolisku mākslīgās apsēklošanas speciālista kabinetu. Semināra dalībnieku interese bija neviltota. 


“Jurim ir interesanta šlipste ar govslopiņu apdruku. To vīrs uzliek, kad jādodas uz dažādiem lopkopju semināriem. Tā ka – arī pucēšanās aspektā kolekcija sniedz atbalstu. Bet ja tā vispārīgi skatīties… Kolekcionēšana ir hobijs. Citi dzied, glezno, raksta dzeju, mūsu ģimenē kolekcionējam lopiņus. Jebkura aizraušanās palīdz paplašināt redzesloku, ar savām aktivitātēm tu kļūsti interesants apkārtējiem. Ja tev ir tikai ikdienas ritms darbs-mājas, kļūsti tukšs. Mēs esam dažādi: racionāli domājoši, radoši. Bieži racionālais cilvēks nesaprot radošo cilvēku aizrautību, var izteikt dažādas piezīmes. Nav ko ņemt galvā! Ir tikai jāatrod savu draugu, līdzīgi domājošo cilvēku loks. Viņi ir mūsu atbalsts. Viņi mums palīdz dzīvot uz pozitīvas nots, palīdz smaidīt. Pa dzīvi jāiet ar smaidu, tad viss izdodas,” smaida Sandra.

Iveta Dimzule.
Raksta autores foto 

IZNĀKUSI IVETAS DIMZULES 1. GRĀMATA




Priecīgs notikums radošās kopas "Atļaujies ienākt" literārajā dzīvē. Mūsu kopas aktīvai dalībiecei Ivetai Dimzulei ir iznākusi pirmā grāmata- "Bites deja". Tā svinēs savus atvēršanas svētkus pavisam drīz Rēzeknes centrālajā bibliotēkā, bet aprīļa mēnesī tiksimies ar grāmatas autori mūsu bibliotēkā. No sirds sveicam Tevi, Ivetiņ!