2020. gada 25. marts

MARUTAS AVRAMČENKO BĒRNĪBAS ZEMĒ

Maruta Avramčenko uz izstādi "Ceļojums uz bērnības zemi" atnesa trīs savas mīļlietiņas, kuras tika no bērnības laikiem saudzīgi glabātas. Šķelmīgs velniņš, impozants plastmasas zaķis un mīlīgs kaķītis, kurš kustina kājiņas, groza galviņu un māj ar astīti.
Bērnu dienu kaķītim Maruta ir veltījusi dzejoli.

Maruta Avramčenko
***
Man likās, dzirdēju es tālu balsi ,
Un sapnis izgaisa kā nebijis.
No kurienes tā nāca, ko tā grib?
Virs mana pirksta rotaļkaķis lokās
Un paklanās ikvienam bērnam, 
Kas apskatīt to nāk.

Ar skaļiem saucieniem
Draugi man blakus stājas
Un brīnišķīgu vēsti nes, 
Ka arī viņiem gribas spēlēties.
Atkal redzu ēku to upes krastā,
Kur bērnu zemē dzīvoju es
Un mazo rotaļlietu nesu līdz.

Minci, šodien tu kā agrāk manās rokās.
Es tevi redzu, turu, glāstu
Un tas nav sapnis izgaistošs! 
Ļauj sevi apskatīt, ļauj atcerēties
Tos laimes brīžus, kurus tu man devi.
Tu šodien savāds, dārgais runčuk,
Mans senais, mīļais draugs! 

Ej, manu Minci, nikni asti cel,
Ej, manu Minci un palecies, paklanies!
Nu,nu,nu! Ko tu tā raugies?
Kā tev zaļās acis gail!
Dusmojies, ka kāds tev asti apcirpis? 

 Tev seno dziesmiņu padziedāšu,
Lai mūžam mirdzētu tu atmiņu dziļumā,
Kur manas dziesmas Tevi ieaijāja,
Kad manās bērnu dienās arī citām
Bērnu rotaļlietām bija jādzīvo! 

 

2020. gada 24. marts

MARGARITA KROLE PAR BĒRNĪBU

Margarita Krole izstādes atklāšanā nolasīja nedaudz smeldzīgu un ļoti aizkustinošu savas bērnības mīļākās rotaļlietas stāstu. Tā bija liela, skaista piepūšama stirniņa, kura joprojām saglabājusies atmiņā kā mīļa bērnības epizode. Stāstu autore ir veltījusi savam tēvam Alfonam.
 Margarita Krole
Stirniņa 
Man prātā nāk 60 gadus veci notikumi. Tolaik bērni netika īpaši lutināti ar rotaļlietām, konstruktoriem vai galda spēlēm.
Daudzas spēļmantiņas tika pašu rokām izgatavotas. Atceros savu mīļāko īsto rotaļlietu, kuras mūžs ilga tikai vienu nedēļu, bet atmiņas par to saglabājušās līdz šodienai.
Mans tēvs, būdams smagās lauksaimniecības tehnikas speciālists, kopā ar citiem vīriem devās uz Ļeņingradu pēc rezerves detaļām. Zinājām, ka mājās nebūs vairākas dienas, jo tālais ceļš tika veikts smagās automašīnas kravas kastē. Jā, agrāk tā bija parasta lieta, kravas kastēs veda ne tikai ķieģeļus, graudus un būvmateriālus, bet arī cilvēkus. Bija pat pielāgoti soli un virsbūve, kas nedaudz pasargāja no sala un vēja. Vienīgajā, siltajā vietā blakus šoferim tālajos braucienos parasti sēdēja partorgs. Šādās reizēs mēs, bērni, tēvu ļoti gaidījām atgriežoties, jo zinājām, ka viņš mums atvedīs kādas dāvanas vai saldumus no tālā ceļojuma.
Kādu rītu pamostoties jutu, ka tētis naktī ir pārradies mājās un atpūšas. Taču mamma mudināja bērnus iet uz viesistabu, lai parādītu tēva sarūpētos pārsteigumus.
Liels bija mans prieks, kad ieraudzīju skaistu, neaprakstāmi graciozu piepūšamo gumijas stirniņu. Tā stāvēja jau uzpūsta galda vidū. Stirniņa, lepni stalto ragu žuburi izslējusi, skatījās uz mani lielām, sirsnīgām acīm. Rotaļlieta bija apmērama 60- 70 cm augsta, krēmkrāsā, ar dažiem oranžīgiem lāsumiņiem, strupu melnu astīti un vareniem, staltiem, spilgti oranžiem ragiem. Mamma ierādīja, ka tai pie kājiņas ir mazs ventilītis, caur kuru to piepūš. Man bija neaprakstāms prieks un sajūsma, kā arī lepnums, ka man tagad pieder kaut kas tik skaists un vērtīgs. Turpmāk paspēlējoties to vienmēr liku atpakaļ viesistabā uz galda. Nevar taču to likt kādā mazsvarīgākā vietā. Ja nu atnāk kāds ciemiņš vai kaimiņi ienāk, lai tie redz, kāds skaistums, kāds dārgums man pieder.
Turpmāk, katru rītu pamostoties, skrēju vispirms uz viesistabu palūkot savu stirniņu. Maz kas pa nakti var notikt! Var atgadīties kāda ķibele,var gaiss izplūst. Īpaši ragi bija jūtīgi. Ja gaisa kļuva pamazāk,tie noslīga un nebija tika stalti saslieti.
Vienu dienu kopā ar mammu un tēti devāmies ciemos gandrīz uz visu dienu. Mājās palika trīs mani brāļi: divi vecāki un viens jaunāks par mani. Ciemošanās bija izdevusies. Sadraudzējos ar radu bērniem. Šūpojāmies šūpolēs, braukājām ar trīsriteni. Bija tik interesanti, jo mūsu mājās tādu mantu nebija. Atgriezāmies  pacilātā noskaņojumā un, protams, vispirms steidzos pie savas stirniņas.
Bet, kas tad tas! Kur tā palikusi? Uz galda saplacis gulēja gumijas lēveris. Paņēmu to, mēģināju piepūst, taču stirniņa tikai nedaudz pacēla savu galviņu, nedaudz sakustējās staltie ragi un atkal saļima. Manas bēdas un izmisums bija neaprakstāmi. Asaras ritēja pār vaigiem, krūtīs jutu nebeidzamu smeldzi, trūka gaisa. Dusmas un sarūgtinājums par brāļu rīcību, kuri nebija saudzējuši manu stirniņu, bet pūtuši to atkal un atkal, mēģinādami pārbaudīt, cik daudz gaisa tā spēj ietilpināt.
Kā lai dzīvoju, kā lai samierinos ar zaudējumu, kā lai piedodu saviem nekrietnajiem brāļiem!?
Mani mierināja visa ģimene. Mēģināja stāstīt, ka tas bijis tikai piepūsts gumijas gabals, ne dzīva stirniņa, tāpēc tāda nieka dēļ neesot vērts skumt. Bet manas sāpes tas nemazināja, jo mana stirniņa bija dzīva, dzīvāka par dzīvu. Skatījos uz pieaugušajiem un brīnījos, kāpēc tie neraud. Kā var neraudāt, kā var valdīt asaras?Vai viņi neaptver, kāda nelaime ir notikusi mūsu mājās, kādas neaprakstāmas bēdas ir uzkritušas?
Atceroties šo notikumu ar dziļu sirsnību un mīlestību pret saviem vecākiem, secinu, ka dzīve mums daudz ko sniedz- jaunas iespējas un izaicinājumus, pieredzi un rūdījumu, bet arī daudz ko atņem. Un cik svarīgi ir ar daudz ko  samierināties, piedot un aizmirst, just sāpes  un tomēr smaidīt, just zaudējuma rūgtumu un tomēr cerēt.
12.03.2020
 

2020. gada 23. marts

Natālijas Jakušonokas bērnu dienu noslēpumi



Natālija Jakušonoka, daloties atmiņās par savu bērnību, klātesošajiem stāstīja par dažādām spēlēm, kuras tika spēlētas draugu pulciņā. Šīs rotaļas pārsteidza gan ar atjautību, gan iztēli. Vienu no tām autore izklāsta savās vārsmās.

Наталия Якушонок
Секреты

Мы с моей соседкой Светой
Часто делали секреты.
Как рождается секрет,
Помню с самых ранних лет.

Обойдем канавы, клумбы,
Наберём цветов и трав.
Прокопаем в земле лунки
И разложим в них свой скарб.

Чтоб узоры на картинах
Были будто под углом,
Всё зелёным, красным, синим
Прикрывали мы стеклом.

И делилась я секретом
Со своей подружкой Светой.
В нём под тоненьким стеклом
Пять ромашек. Все кружком.  

2020. gada 20. marts

Evelīnas Visockas lelles stāsts


Evelīna Visocka retro rotaļlietu izstādes atklāšanā savu bērnības stāstu klātesošajiem pasniedza rotaļīgās dzejas rindās. Mīļākā lelle autorei ir saglabājusies vien siltās atmiņās. Un tomēr... 
Kaut ko ļoti līdzīgu viņa ir atradusi interenetā.



Evelīna Visocka
Mana rotaļlieta Sniedzīte

Man bērnībā bija gumijas lellīte
Un saucu to vārdiņā- Sniedzīte.
Skaists gaiši zilais mētelītis,
Lakatiņš ap galvu- tāds tas kronītis.

Kādu dienu lielas bēdas,
Neatrodu to uz malkas grēdas.
Pēkšņi projām aizklīdusi, 
Laikam sniegā iebridusi . 

Kad ziemas sals jau projām ,
Atnāk pavasaris, ilgi gaidīts.
Kas tur spīd no sniega laukā?
Tā tak mana lelle jaukā!

Priecīga nu lelli tveru,
Taurenīšus veikli ķeru.
Vaidziņi tai auksti gan,
Sasildīt tos vajag man.

Mīļa mana lellīte,
Tā kā zilā pērlīte.
Ietinu to sedziņā
Un izdziedu es dziesmiņā.
 

2020. gada 19. marts

CEĻOJUMS UZ BĒRNĪBAS ZEMI

12.martā pie mums tika atklāta neparasta retro rotaļlietu izstāde "Ceļojums uz bērnības zemi". Kopš 16. marta (sakarā ar korona vīrusa epidēmiju) izstāde vairs nav pieejama apmeklētājiem. Žēl... Ceru, ka tā sagaidīs labākus laikus aprīlī. 
Bet pagaidām, kamēr bibliotēka ir slēgta, es  katru dienu publicēšu pa kādam mūsu radošās kopas "Atļaujies ienākt" autoru gara darbu par tēmu "Mana bērnība un manas bērnības mīļākā rotaļlieta".
Šodien jūsu uzmanībai divi Betijas Bergas dzejoļi.

Betija Berga
*** 
Atmiņu  stopkadri mirkļu pieskārienos
Reizēm smejas
Reizēm skumst un raud
Reizēm kautrīgi paslēpes spēlē
Reizēm taisnību atklāt pasaulei draud

Silti novakari un auksti
Tik agrie rīti
Bilžu grāmatas
Lelles un lāči
Un saraukta piere
Kādam tik tuvam- 
Par spīti

 Sarkanas sandales
Vasarraibumos mirdzošais snīpis
Cukurmaize- pats gardākais eklērs
Princešu sapņos
Vien brīdi

Nobrāzti ceļgali
Asaras spilvenā karstas
Tās no bērnības manas
Manim pasakas stāsta

Debesis pasmaida
Debesis atmiņu mākoņus gana
Kur gan paslēpsies pati no sevis
Muļķā meitene mana?

*** 

Tik lieli koki
Tik dziļas upes
 Tik rūgtas asaras
Tik saldi sapņi

Tik siltas rokas
Kas glauda pieri
 Tik stipras plaukstas
Kas pārceļ pāri

Tik tāli soļi
Tik klusi vārdi
Kā miglas palagi
Atmiņā kārti 
(11.03.2020) 
P.s. Autore bērnībā ar savu mīļāko lelli