2015. gada 23. dec.

Ziemassvētku noskaņas 2015



Betija Berga

Tik plāna kārtiņa ledus sērsnas
pār bradātiem dubļiem
Tik niecīgi balts
pār pelēki melno un sēro
Tā domas pirms svētvakara
tik klusas
tik trauslas un lēnas
Vien vāri pieskaras
klausās un bijīgi vēro
Pil svece
kūst gaiss
deg vakari skumjās un gaidās
nes siltumu-
trīsošu cerības tauriņu delnās
Pie ticības altāra
sakļaujas plaukstas
klust spārni
kad pagātnei atdod šo nastu
un krustu met gunī
 kā ļaunumu 
bailes un mokošas šaubas
tam pāri...
lai atdzimtu asaru mazgātas dvēseles raudās
no jauna un atkal...

..Kāds tevī no debesīm mīloši raugās..
22.12.2015

***

Pa tumšu nakti
Spožu gaismas taku
Lej balta zvaigzne
Melnā vakarā
Un debess sietā sijā zilu prieku
Un eņģeļmatos šūpo sniegu tā
Lai klusās domās tērptu baltus sapņus
Un liktu mīlestību siltu
Rokās tev.

Caur biezu tumsu rodi baltu staru
kā cerību
kā ticību- Es varu!

2015. gada 17. dec.

Ziemassvētkus gaidot

Ināras Svilānes foto

Mārīte Strode

Nav dziļo kupenu,
Nav balta sniega.
Tik pāri brūnam tīrumam
Balts kaķēns lēnām iet!
Tu atkal mēģini kā bērnībā
Tam lielam Ziemassvētku brīnumam
Šai tumšā vakarā tā klusi noticēt!
Un savā prātā tā pa mazumiņam izzīmēt!
Ar zaļo eglīti, kas istabā tev smaržos.
Ar sveču liesmiņām, kas spoži mirdzēs
Un piparkūku garšu.
Ar mandarīnu smaržu.
Sniegbaltu galdautu uz galda klāsi,
Lai Ziemassvētki tavā sirdī ienākt var!

2015.g.dec.
  

2015. gada 9. dec.

Jaunās grāmatas decembrī

17. un 18. decembrī Viļānu pilsētas bibliotēkas darbinieki gaida savus lasītājus uz Jauno grāmatu dienu. Neliels ieskats dažos jaunumos.

Padomju Savienībā nebija padibeņu- kurš tad to nezina? Ilūzija par bezgrēka sabiedrību tika kultivēta visiem iespējamajiem līdzekļiem, arī atbrīvojoties no varai netīkamiem "elementiem"- ubagiem, invalīdiem, dīkdieņiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārāk brīvdomīgajiem. Ja ne citādi, tad ar tiesas lēmumu "par parazītisku dzīvesveidu", izolējot viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidot labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām toreiz skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi- 101. kilometrs.
Šo tēmu risina Guna Roze grāmatā "101. kilometrs".



"Kas ir mīlestība? Kāpēc tā ierodas- gaidīta vai arī negaidīta un negribēta? Kāpēc tā sniedz bezgala lielu laimes izjūtu, bet citreiz— nepārvaramas milzu sāpes?"- tā sev visu mūžu ir vaicājis Dainas Avotiņas jaunā romāna galvenais varonis.
Vitauta Odziņa skaudrā dzīvesstāsta pamatā, kā allaž populārās rakstnieces darbos, ir reālu cilvēku likteņi, izklāstīti saistošā vēstījumā, kas bagāts ar dzīves gudrām atziņām un tēlainu, izteiksmīgu valodu.
Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, tomēr vēstījuma centrā ir 20. gadsimta 70. un 80. gadi. Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās- no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu.
Anita Dakule
























































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































































2015. gada 3. dec.

Īdeņa, Varakļāni, Viļāni


Radošā kopa „Atļaujies ienākt!” Viļānos pulcē dažādu novadu literātus. Aktīvi kopā darbojas arī Mārīte Strode no Varakļāniem.
„Esmu dzimusi un uzaugusi visskaistākajā vietā uz zemes – Īdeņā. Daba tur ir… Vienkārši krāšņa. Un tās izjūtas, kas plūst dvēselē… Nav svarīgi: zini, nezini, ka te atradusies seno latgaļu apmetne, līdz šejienei pletusies senā Varsku jūra… Senču enerģija vienkārši ienāk tevī, ja esi atvērts.
Īdeņā jutos lolota, sargāta. Esmu tēva meita, biju… viņa princesīte. Visas manas vēlmes tētis piepildīja, visus sapņus. Pašu lielāko sapni nepaspēja piepildīt. Sapņoju kļūt par balerīnu. Tētis apsolīja, ka tad, kad nosvinēsim manu piekto dzimšanas dienu, viņš aizvedīs uz Rīgu. Uz baletskolu. Sapnis nomira kopā ar tēti īsu brīdi pirms manas dzimšanas dienas,” stāsta Īdeņas meitene.
Īdeņā joprojām dzīvo Mārītes dvēsele. Katrā ziedā, katrā smilgā, katrā ceļa līkumā. Tādēļ Īdeņas motīvi, tur piedzīvotās izjūtas allaž sameklējamas Mārītes dzejā. Nu tur lasāmas arī Varakļānu un Viļānu sajūtu mozaīkas. Arī Šliselburgā un Pēterburgā, kur notika pasākumi Viļānu novada domes realizētā projekta ietvaros, piedzīvotais rod savu atspoguļojumu literārajos tekstos. Pēterburgā Mārīte pirmo reizi dzīvē klātienē vēroja baleta izrādi. Atklātības mirklī viņa uzticēja savu nerealizēto sapni dzejniekam Pāvelam Plotņikovam. Dzejnieks tai brīdī Īdeņas meitenei teica: „Redzi, ja toreiz tu būtu kļuvusi par balerīnu, tad tagad tev viss jau būtu beidzies, bet tā kā tu esi pievērsusies literatūrai, dzejai, tad tev tikai tagad viss sākas!”
Mārītes pirmās literārās skices tapa Nagļu pamatskolā pedagoģes Lūcijas Benjavas vadībā. Skolotāja reiz teikusi, ka meitenei ir tik spilgta iztēle, bagāta valoda, ka viņa arī visskumjāko skeletu spētu apaudzēt ar miesu un drēbēm no savas valodas vien.
„Varakļānus pirmo reizi izjutu tad, kad nonācu daiļdārzniecības praksē pie izcilā dārznieka Pētera Sprūdža bērnu namā. Salīdzinu tos bērnus un to, ko tagad redzu… Toreiz bērnos bija vairāk sirds siltuma. Arī bērnu nama audzēkņos. Vairāk bija cieņas pret līdzcilvēkiem. Un kā bērni prata strādāt! Vienkārši tāpat nāca un palīdzēja dārza darbos. Darīja to, kas nebija viņu pienākums. Ļoti ceru, ka esmu pratusi savā dēlā ieaudzināt darba tikumu, spēju cienīt citus cilvēkus,” apcerīgi teic Mārīte.
Iepriekšējā vasarā Mārītes dēls veica palīgdarbus celtniecībā. Tika renovēta viņu pašu un kaimiņu daudzdzīvokļu mājas. Strādāts tika ne pa jokam. Līdz vēlam vakaram. Kādā reizē puisis nolēma vēl pa vakara krēslu kopā ar draugu nedaudz izvēdināties pastaigā. Noklausījās, kā Mārīte sūdzas par galvassāpēm. Apņēmās viņas miegu netraucēt, pēc pastaigas uzvesties klusi. Nebija Mārītes galva vēl īsti tikusi līdz spilvenam, kad zvanīja draudzene, kurai steidzami bija nepieciešama palīdzība.
„Man draudzība ir svēta lieta. Lai kā ir pašai, vajag draugam palīdzību – kaut caur sienu iziešu! Tā arī tovakar. Pārnākot mājās vienos naktī, konstatēju, ka dzīvokļa durvis ciet, bet dēls atstājis atslēgu slēdzenē. Zvanījos pie durvīm, uz mobilo, klapēju pa durvīm! Nekādas reakcijas. Pārmetu krustu un kāpu pa celtnieku stalažām līdz savam – ceturtajam stāvam. Iezvēlos balkonā. Klapēju pa dēla istabas logu, zvanījos uz mobilo. Ilgi! Pēc godīgas darba dienas katram miegs ciešs, vai ne? Par dēla šoku, ieraugot mani uz balkona, ir cits stāsts, bet pati sev priecīgi uzsitu uz pleca! Lai gadi ieripojuši piektajā desmitā, bet esmu vēl nekas, ja spēju uztrausties līdz ceturtajam stāvam kā zirnekļcilvēks,” smejas Mārīte.


Ceļu uz Viļānu radošo kopu „Atļaujies ienākt!” Mārītei palīdzēja atrast dzejniece Betija Berga. Pirms vairākiem gadiem Dzejas dienām veltītā pasākumā Dekšāru pamatskolā viņa dzirdēja Mārītes literāros darbus. Betija Berga aicināja un iedrošināja pievienoties radošo cilvēku pulkam.
„Tagad savu dzīvi bez darbošanās radošajā kopā nespēju iedomāties. Kā citādi? Viļānos tevi sagaida cilvēki, kuru skatienā vien jau var izlasīt: mēs tevi saprotam! Tā ir atbalsta sajūta. Arī padomi, iedrošinājums. Šeit iegūstu ticību sev. Katra mūsu tikšanās ir svētki, jo allaž valda pozitīva atmosfēra. Valda prieks par kolēģa veikumu. Apbrīnojama ir bibliotēkas darbinieku patiesā rūpe par mums visiem,” atzīst Mārīte Strode.
Pirmais kopkrājums, kur lasāma viņas dzeja, nes nosaukumu „Lietus. Nostaļģija.”. Mārīte vairākus gadus publicējas dzejas almanahā „Rēzekne”, viņas darbi lasāmi starptautiskajā krājumā „Aizmirsti steigu!”, kā arī pavisam nesen iznākušajā dzejas un fotogrāfiju albumā „Latgales sirdspuksti”.
„Novēlu visiem saglabāt dvēselē bērnu! Ja esi sevī atstājis kaut daļu bērna, tev ir ticība saviem spēkiem. Tev ir drosme iet un darīt. Arī to, ko apkārtējie ne vienmēr saprot. Tu jūties kā pasaku feja – viens žests, un pasaule mainās uz labu! No sirds vēlos, lai pasaule kļūst tikai labāka,” saka Mārīte Strode.
Iveta Dimzule

2015. gada 2. dec.

Jaunās grāmatas bērniem un pusaudžiem

Šajā skaistajā un mierpilnajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā Viļānu pilsētas bibliotēkas bērnu nodaļā acis priecēs ne vien skaistās izstādes, jaukie Adventa laika dekori un oriģinālais telpu noformējums, bet arī plašais jauno grāmatu klāsts bērniem un pusaudžiem.
Apmeklējiet Jauno grāmatu dienas 10.un 11. decembrī un izvēlieties sev vistīkamāko lasāmvielu!