2020. gada 31. janv.

DOBA I JUOS BĀRNI jeb MARUTAS LATKOVSKAS fotoizstāde



Viļānu pilsētas bibliotēkā no 6. janvāra līdz 7. februārim  aplūkojama skaista viļānietes Marutas Latkovskas izstāde "Doba i juos bārni". Daudz interesantu un neparastu tēmas risinājumu caur fotogrāfiju. Attēlu skaits sniedzas krietni pāri simtam. Ko par sevi un izstādi teic pati Maruta, cilvēks, kurš baudījis Rīgas iespējas, vadījis žurnāla “Katōļu dzeive” sagatavošanu, izdošanu; cilvēks, kura sirds liesmo par Latgali un tās valodas saglabāšanu?
“Esmu viļāniete. Te dzimusi, augusi, skolojusies, bet mans Gaišais ceļš allaž bijis ceļš no Viļāniem uz Ūgriniekiem, kur dzīvoja vecāmāte un vectēvs. Mani vecvecāki precējās Pēterburgā 1917. gadā. Vecāmāte strādāja par kalponi, bet vecaistēvs bija dzenščiks pie ģenerāļa. Man mīļi bija abi vecvecāki, bet ar babiņu bija īpaša saikne. Babiņas attieksme pret Latgali, latgalisko kā sevišķām vērtībām, veidoja manu pasaules redzējumu. Man ļoti patika pie vecvecākiem. Tur bija… īstā pasaule. Man vienai negribējās parasti iet, tad centos paņemt līdzi jaunāko māsu( Silvija Kurtiņa ir deju skolotāja Preiļos), bet Silvijai labāk patika pilsētas ielu kņada, draudzenes. Tāpēc man nācās izmantot māsas vājību – konfekšu mīlestību. Paklusām sakrāju konfektes, tad ar šīm konfektēm iekārdināju un pa ceļam līdz babiņas mājai baroju māšeli,” Maruta stāsta ar smaidu.
Pēc Viļānu vidusskolas absolvēšanas Maruta studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Kursadarbu rakstīja par žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete”( iznāca kopš 1952. gada) vēsturi, jau ceturtajā kursā jauniete tika uzaicināta strādāt žurnālā. Ābrams Kleckins, kas bija Marutas pasniedzējs universitātē, lika pie sirds, ka žurnālists nevar būt vienkārši žurnālists. Ir vajadzīga specializācija. Maruta izvēlējās to, kas ir vislielākais – dabu! Studēja neklātienē Bulduru dārzkopības tehnikumā. Šī iegūtā izglītība palīdzēja tad, kad meitiņa Agnese bija pavisam maziņa: “Žurnālista darbs saistīts ar nemitīgiem komandējumiem, garām un ļoti garām darba stundām. Kad bērniņš mazs, tas ir nesavienojami. Tāpēc atradu iespēju strādāt Rīgā botāniskajā dārzā. Man laimējās būt klāt pie LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas “Babīte” dzimšanas brīža, tas bija 1981. gadā, kad 10 ha platība tika atvēlēta šiem augiem. Strādāju puslodzi, lai varētu normāli apkopt mājas soli, redzēt bērnu. Tāpat bija gana, ko turēt. Celšanās sešos rītā, tad ceļš uz Maskavas ielu, kur bija bērnudārzs Agnesei, tad devos pāri Daugavai uz botānisko dārzu vai pat uz Babīti. Sevišķi grūti bija tad, kad vīru aizsauca vairāku mēnešu kursos uz zemūdeņu jaunāko tehnoloģiju apguvi. Padomju armijā tā bija, ka arī savu laiku nodienējušie ik pa laikam tika saukti tā saucamajos “sboros”.
Dārzkopības izglītība noderēja arī tad, kad Maruta atgriezās Viļānos. Atgriezās no plašo iespēju, no dzīves mutuļa lauka klusajos Viļānos. Maruta gaiši smaida: “1981. gadā nomira mammīte. Tēvs strikti pateica, ka vienai meitai jānāk mājās, citādi viņš māju pārdos. Vienam uzturēt māju, veikt visus pienākumus, ko tā prasa, nav ne viegli, ne lēti. Tā, kura piekrita nākt mājās, biju es. Man botāniskajā dārzā bija ļoti cienījama kolēģe Olga Dzelze, viņai stāstīju par situāciju, teicu, ka nespēju izlemt. Olga pateica ļoti vienkāršu teikumu par to, ka pēc gadu desmitiem vēlēšos apciemot vecāku kapiņus, bet man nebūs, kur piemesties. Es to negribēju pieredzēt. Darbu pēc atgriešanās Viļānos iesākumā atradu pilsētas siltumnīcās, kur strādāju par agronomi. Tas bija 1982. gads.”
Tas bija laiks, kad pilnīgi noteikti nebija moderni atgriezties Latgalē, jo toreizējās lielvalsts politiskajā pasūtījumā visi latgaliešu grāmatu, laikrakstu, žurnālu izdevumi bija vai nu paslēpti aiz septiņiem zieģeļiem, vai nu izplatīta melīga informācija, ka Latgalei jau nekad un nekā nav bijis – ne rakstnieku, ne dzejnieku, ne savas kultūras kā tādas. Tāpēc Marutas atgriešanos kustīgākās mēles Viļānos komentēja tā, kā nu prata: gan jau sastrādājusi kaut ko ārkārtīgi politiski nepareizu, gan jau nodzērusies “līdz baltajām pelītēm”, tāpēc izmesta no darba. Maruta pasmaida: “Cilvēkam vajag kaut kādu psiholoģisku pamatojumu tam, ko viņš nesaprot, nepieņem. Es tās runas neņēmu galvā, darīju, kas darāms. Ģimenē ienāca dēliņš. Renāram tagad jau 35 gadi, viņš ir kaskadieris, dzīvo un strādā Anglijā. Jā, man bija šī dēla izvēle kādu brīdi jāizsāp, bet es to pieņēmu, jo mēs nevaram otru piespiest iet savu izdomātu dzīves ceļu. Katrs iet to, kas viņam ielikts liktenī.”
Marutas liktenī reiz ienāca žurnāls “Katōļu dzeive”. 1988. gadā priesteris Aglonietis uzrunāja Marutu piedalīties žurnāla atjaunošanā( “Katōļu dzeive” iznāca pirmās Latvijas brīvvalsts laikā no 1926. līdz 1940. gadam). Atjaunotais pirmais numurs iznāca 1989. gadā pirms Lieldienām. Iznāca žurnāls līdz 2014. gadam, kad Maruta nolēma, ka gana cīnīties, jo bija mainījušās sabiedrības prioritātes, intereses.
“Blakus darbam “Katōļu dzeivē” man gadījās arī “kreisie soļi”. Tā žurnālam “Mazdārziņš” aizsūtīju foto un savu pieredzes stāstu par arbūzu audzēšanu – audzēju lecektīs. Reiz skatos – sāk stādiņi vīst, izceļu, bet tur – drātstārpi salīduši arbūzu saknītēs. Sagriezu uz pusēm kartupeļus, saliku tos lecektīs, tārpi pārceļoja uz kartupeļiem, arbūzi izauga laimīgi! Materiālu atzina par labu, sadarbība turpinājās. Stāstīju par savu pieredzi dārza veidošanā,” atklāti teic Maruta Latkovska.
Stāsts par Marutas dārzu, tas … Tas nav pāris vārdu vēstījums, jo dārzs glabā gan dārznieces patieso izziņas ceļu(teorija ir viens, bet praksē dažreiz viss notiek pilnīgi pretēji), gan dažu kaimiņu sašutumu, gan meitas Agneses atzinību. Viss sākās ar dažiem kvadrātmetriem pie mājas, tad Maruta sāka lūkoties pēc purviņa, kurš atradās starp viņas dārzu un Maltas upi: “Purviņā visi draudzīgi slīcinājām atkritumus. Tad es pa gabaliņam privatizēju apkārtējos bezsaimnieka kvadrātmetrus, izmantoju tam arī sertifikātus. Un tad arī “atvēzējos” un paņēmu purviņu. Tur izrakām dīķi. To, cik atkritumu mēs aizvācām… Vēl arī tagad, rokot dārzā zemi, pa kādam brīnumam atrodam. Tomēr nu jau mūsu “lielā muiža” – apmēram 20 simtdaļas, zied, pārsteidz, iepiecina, vairo spēku. Es vienmēr lūdzu Dievmātes palīdzību dārza darbos. Šo palīdzību jūtu. Arī tad, kad ļoti vēlos kādu augu iestādīt savā nodomātā vietā dārzā, bet augs vienkārši aiziet prom, saprotu, ka Dievmāte norāda, ka jāmeklē citāds augs un cita vieta. Un vai nu citādi man būtu tik labi kaimiņi kā Maļinovsku ģimene? Gan appļaut palīdz, gan ierauga to darbu, ko pati vēl neesmu pamanījusi.”
Strādājot dārzos Rīgā, Viļānos, Maruta sapratusi, ka cilvēku un augu dzīves ir cieši saistītas: “Tam nav zinātnisku pamatojumu, bet esmu gana daudz dzīvē redzējusi sakarības. 1961. gadā, kad mācījos pirmajā klasē, nomira mans vectētiņš. Tai ziemā Ūgriniekos izsala mīlestības kociņš. Mamma iepriekš bija paspējusi atnest atvasīti, tad vecvecāku kociņš nepazuda. Sakuploja Viļānos, tad aiznesām atkal atvasīti uz Ūgriniekiem. Vēl tāds īpašs mirklis bija Kalngalē, kad ar divgadīgo Moniku gājām uz jūru. Viņa apstājās celiņa malā pie vībotnes. Lielu laika sprīdi vienkārši stāvēja un virpināja rociņā auga bumbulīšus, lapiņas. Zinātnieks gan jau teiks, ka bērns trenēja roku motoriku, bet es domāju, ka Monika zemapziņā atcerējās, ka šis ir viens no trim augiem, kas spēj uzveikt pat mēri. Vēl pie stiprajiem augiem pieder pelašķi un vērmele. Kuram mājās šie trīs augi, tam būs gan veselība, gan spēks. Kā man studiju laikā, kad babiņa deva uz Rīgu līdzi savas salasītas zāļu tējas. Un vēl tāds ļoti, ļoti īpašs notikums… Jaunākā mazmeita Karla piedzima 21. aprīlī. Vēl iepriekšējā vakarā skatījos pa virtuves logu – dobē zied divi dzelteni krokusiņi, bet 21. aprīļa rītā reizē ar mazmeitu piedzima arī trešais dzeltenais krokusiņš.”
Fotogrāfiju izstāde Viļānos ir pirmā “lielā publiskā izrādīšanās”, uz ko Marutu Latkovsku aicināja bibliogrāfe Anda Skrindževska. Maruta milzīgu pateicību sūta māksliniecei Maijai Podniekai, jo viņa ne tikai salikusi fotomirkļus estētiski baudāmā kokteilī, bet arī sajutusi Marutas dvēseles būtību. “Eju pa izstādi un saprotu – jā, es tieši tā redzu, jā es tieši tā domāju! Tā ir Dieva apredzība, ka māksliniece mani sajutusi. Žēl, ka šoreiz neesmu katrai fotogrāfijai klāt anotācijas pielikusi. Piemēram, par caurās liepas fotogrāfijām. Kad šo iztrupējušo koku nozāģējām, vienā dobumā atradām lērumu riekstu. Kas tos krājis: vāvere, sīlis? Nav svarīgi! Nozīme tikai tam, ka no tā krājuma visi kā viens rieksti bija pilni, veseli, tīri. Mēs, cilvēki, savācam tukšus, tārpainus. Mēs nejūtam, bet “stulbajam” dzīvniekam pieder īpašs sensors? Bet mēs arī varam sajust, ja sevi nenocietinām, nepaļaujamies uzspiestajām viltus vērtībām,”atzīst Maruta.

Maruta par sevi pasmaida: “Neesmu īpaši augstās domās par savām prāta spējām, bet intuīcija gan mani vada īstajā brīdī īstajā virzienā. Piemēram, studiju laikā kā negudra pārrakstīju Fraņča Kempa reiz izdoto avīzi “Gaisma”, kā arī Kempa vēstules Rainim. Bija vajadzīga dekānes Briģes atļauja, lai varētu strādāt reto grāmatu un reto rokrakstu nodaļā biblotēkā. Tur redzēju arī Valērijas Seiles sastādīto latgaliski izdoto grāmatu rādītāju. Tik daudz grāmatu! Tik daudz! Bet mēs taču augām un neko no tā nezinājām!Augām ar domu – mēs nabadziņi, mēs tumši, atpalikuši, mums nekā nav! Mūsos joprojām šī sajūta dzīva! Bet Latgale, latgalieši bijuši tik garīgi bagāti, tik stipri! Kā to parliecību atgūt?”
Kāpēc Maruta gājusi un dienām pārrakstījusi senos materiālus, viņai racionāla izkaidrojuma nav: “Tas nāca no Augšas. Bija sajūta, ka vienkārši citādi nevar. Jāiet! Tagad esmu iesākusi facebook publicēt bildītes ar mīklām latgaliski. Virs fotogrāfijas – mīkla, zem fotogrāfijas – atminējums. Krietnu laiku auklējos ar ideju par augu noteicēja veidošanu latgaliski. Man vēl glabājas pat Ontona Slišāna iesūtītie Upītes apkaimes augu latgaliskie nosaukumi. Doma ir skaidra – auga foto, virs tā – baltiskais un latīniskais auga nosaukums, zem foto – visi latgaliski piedāvājamie nosaukumi. Tik laiks… Laiks! Un zināšanas stipras vajag.”
Kas ir Marutas Latkovskas šī laika lielākais prieks? Tas, ka meitas Agneses ģimene, kurā aug trīs mazbērni, tepat Latvijā. Prieks arī par ļoti presonisko grāmatu “Unuceite”, kurā autore stāsta par to, cik mīļota unuceite viņa bija saviem vecvecākiem, stāsta par saviem unuceņiem, viņu izteicieniem. Priecājas par to, ka viņa ar savu mazrakstītājas garu, kas nav tipiski žurnālistiem, tomēr saņēmusies un dokumentējusi nozīmīgas savas dzimtas vēstures lappuses.

Iveta Dimzule.
Foto no Marutas Latkovskas privātā arhīva. Maruta ar mazmeitām. Monika – 11 gadi,pa labi, Karla – pa kreisi,9 gadi

2020. gada 13. janv.

TĀ DZĪVO TAIVĀNĀ



Viļānu pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā 10. janvārī notika interesants pasākums "Nezināmā Āzija".
Viļānieti Ilzi Zepu dzīves ceļš ir aizvedis uz tālo Taivānu, kur viņa dzīvo jau vairāk kā četrus gadus. Viņa stāstīja par to, ka Taivānā nonākusi kā studente ar Stipendiju fonda palīdzību un pēc tam palikusi šai zemē strādāt par skolotāju, mācot taivāniešu bērniem angļu valodu.
Tikšanās gaitā klātesošie uzzināja daudz interesantu faktu par Taivānas vēsturi, dabu, reliģiju,tradīcijām, dzīves veidu,dažādiem tempļiem ar Japānas stila arhitektūru.

Interesanta esot Hualien pilsēta,kuras budistu templī ikviens interesents var nodzīvot veselu mēnesi,stingri ievērojot budistu likumus:1 nedēļu-klusēšanas nedēļa,1 nedēļa bez telefona utt.Taivānā esot arī tempļi vairākiem dieviem,kuros var izvēlēties savu-Ģimenes dievu, Mīlestības dievu, Naudas dievu u.c.
Katru mēnesi taivānieši izliek ārā ēdienu mirušajiem gariem un dedzina spoku naudu,bet Spoku mēnesī nes dāvanas spokiem,šauj petardes,lai atbaidītu ļaunos garus.
Jaunā gada svinībās notiek Laternu festivāls.Vēl ir Mēness festivāls,kurā Taivānieši ģimenes lokā pie barbekjū vēro mēnesi.


Iedzīvotāji braukšanai izmanto skūterus,arī veci cilvēki ir aktīvi.Viņi parkā nodarbojas ar vingrošanu Tai - či,daudz staigā,bet vakaros dejo.

Ilze stāstīja par vulkānu Taipejā un karstajiem avotiem,kur iedzīvotāji var peldēties, par skaistajiem parkiem,par kalniem.
Viņa uzdeva jautājumus Viļānu vidusskolas 9. un 10. klašu skolēniem par Taivānu,par Āzijas valstīm,un gudrākie saņēma mazas, saldas dāvanas. 
Paldies Ilzei Zepai par interesanto stāstījumu un skaisto slaidrādi !

Apskatu sagatavoja Ināra Svilāne

2020. gada 8. janv.

DOBA I JUOS BĀRNI

Pie mums bibliotēkā aplūkojama skaista viļānietes Marutas Latkovskas izstāde "Doba i juos bārni".
Daudz interesantu un neparastu tēmas risinājumu caur vairāk kā simts fotoattēliem. Iesaku apmeklēt!


2020. gada 3. janv.

Etīde mazpilsētai un dvēselei


Maruta Avramčenko


Es eju pa Viļānu ielām. Notraucu sniegpārslas no sejas. Ieskatos pilsētai acīs- tajās ir savāds zaigojums. Skropstās trīsuļo vaicājošs skatiens. Un šajā mazpilsētas mozaīkā esmu atradusi savu vietiņu. Labu vai sliktu, bet savu...
Snieg. Taču baltais aukstums šķiet silts. 


Sastopu sevi es tūkstoš veidos. Dvēsele mana tur bezgalīgi met lokus. Viss notiek tepat manu acu priekšā, un katram skatam ir sava pasaule, vai pantus lieku es ar apdomu, vai brīvi. Nu, brīvi, es pati lemju.
Es pateicos Visaugstākajam par katru vissīkāko prieka mirkli. Tā ir mana bagātība, kuru neviens nevar atņemt.
Man šķiet- jo vairāk es šādu prieka pērlīšu savācu, jo laimīgāka kļūstu.
Varbūt tāpēc man šajā bagātībā tik ļoti gribas dalīties ar citiem- lasītājiem, ar tuviem un mīļiem cilvēkiem, pat ar nejauši sastaptiem.
Dzeju nerakstu tikai sev, rakstu lai atstarojumos satiktos ar citām dvēselēm, ar citām pasaulēm....