Krāsainas lapas-dzeltenas, sarkanas, oranžas... Tās nesteidzas atrauties no kokiem, bet lepni izrāda savus krāšņos tērpus un tikai tad nesteidzoties kā lēnā dejā aizvirpuļo vējā.
Putnu kāši debesīs kā haikas, kā dzejnieku panti brīvi aizlido rietošās saules staros, vēl uzmezdami acis kādam ābolu pilnam kokam, kur bija tik gardi mieloties, kādai kļavai, kur čaloja un spurdza vai vesels putnu bars.
Paliek labības lauki un purvi ar gardajām dzērvenēm. Un gribas arī man kā putnam raudzīties saules staros, apžilbt un saglabāt šo gaismu visai ziemai.
Kā rudens ienāk Viļānos?
Ar varavīksni, kas žilbina ar savām košajām krāsām un liek paraudzīties debesīs, neieslīgt rudens pagurumā, bet meklēt gaišumu un kādu mākoni ar sudraba maliņu.
Kā rudens ienāk Viļānos?
Ar ābolu smaržu dārzos un pilniem ābolu ķočiem Viļānu tirdziņā, ar kartupeļu, sīpolu un tomātu groziem, jo rudentiņš taču ir bagāts vīrs.
Laiks pie mums vēl turas pietiekami sauss, un tāpēc strādnieki steidz labot ceļus un ietves.Oktobris ir atnācis ar vēl lielāku rosību,jo jāpaspēj nosiltināt ēkas, pabeigt kultūriestāžu jumtus, nomainīt ne vienu vien logu. Pilsētā šoruden vēl tik daudz darāmā.
Bet ikvienam no mums jāmācās sadzīvot ar šī gadalaika akcentiem, kas nāks ar lietus šaltīm un vēja brāzmām, ar čaukstošām lapām zem kājām un rudens rūgteno smaržu, ar putnu atvadu kliedzieniem un saules skopajiem stariem. Ir jāizdzīvo tās skumjas, kas uzmācas rudens vakara krēslas stundā, stindzinošajās pilnmēness naktīs un salnas stundās. No rudens nostaļģijas jau nevar aizmukt, varbūt tad labāk to pieņemt tādu, kāda tā ir.
Vēl jau zied miķelīši, un samtenes varonīgi turas pretī asajiem salnas zobiem, pīlādži sārtojas un mežrozītes mirdzina apaļos vaigus. Vilkābeļu sārtie augļi Viļānu apstādījumos gaida zīdastes, bet sīļi vāc krājumus ziemas dienām. Ziema solās būt barga, jo pilsētas skvēros ozolzīļu sakritis vai vesels lērums.
Bet vēl jau meitenes, ģērbušās taututērpos un baltās kleitās, Miķeļdienas svētku gājienā ap baznīcu kaisījušas krāšņas puķes eņģeļu godam... Un šķiet ka ziema vēl tālu...
Tikmēr sētnieki slauka kritušās lapas lielās, pēc rudens smaržojošās kaudzēs.
Klāt jauns rīts Viļānos.Tas atnācis ar pilsētnieku rosību, jaunām idejām un darbiem, ar nelielu rudens smeldzes devu, jo tāds jau šis gadalaiks ir.
Tas turpina spēlēt ar mums paslēpes kā ruds kaķēns rasotajā zālienā, gatavojot arvien jaunus pārsteigumus. Būsim vērīgi un ieraudzīsim tos!
Ināra Svilāne
P.s.Autores foto
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru