Betija Berga
Dzeltenu saullēktu uzmodināti Vārdi
nakts zvaigznēm un vējiem sapītās krēpēs
Kā kumeļi stipri
cerību apkalti.. dābolaini balti.. rūsgani brūni ..
neganti asi.. melni un sirmi
Steidz tev pa priekšu pa domu tuksneša stepēm
metot sejā smiltis
kas kaltušās lūpās izkūst sāls graudos
veldzes izmisumā sauktos
Tad mirkļos pie miglas vārtiem sieti
tie nedaudz atpaliek
krītot akmeņiem aukstiem un cietiem pie naidnieku pilīm
un debesis skrāpējošiem sirds neesamības mūriem
Vētru plosītās drēbēs dvēseli kailu un trauslu
mātes rokām lietū mazgātos baltos kreklos
iesilda.. iepukst.. iedod
pasaules bodēm ne tirgot .. ne mainīt
bet just
Vārdi Tavi
upē nomazgā plaukstas
sasnieg ievziedu paklājos.. vasaras dardedzēs austos
pie mīļotās kājām
paliek vien mirkli.. vien sekundes daļu
tad taureņiem aizlido debesīs augstās
zilu pureņu iedomās vientuļi ilgotās.. nesaprastās
meklē vienīgo.. patieso.. solīto zemes malu..
paliek kaijas kliedzienā..krastā..
vārdi blakus tev
tu blakus vārdiem
divi ne šķiramie.. ne dalāmie
pasaules savādie..
Vārdi Tavi un Tu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru