Viļānu pilsētas
bibliotēkā no 9.janvāra līdz 9.februārim skatāma viļānietes Intas Zepas gleznu
izstāde "Iedvesmas dzirksteles". Intu kā uzņēmēju pazīst viļānieši un
arī tuvāku, tālāku novadu cilvēki, bet ir kāda šīs drosmīgās sievietes sirds daļa,
kurai viņa tikai pirms dažiem gadiem pavērusi durvis. Jā, Inta glezno.
"Esmu
dzimusi Bērzgalē, manai, Koroševsku dzimtai, ir poļu un latgaļu saknes. Mūsu ģimene
dzīvoja Viļānos, tāpēc Viļānu vidusskola ir manu zināšanu un pirmās dzīves
pieredzes skola. Gan stundās, gan kādā brīvā brīdī visas dzēšlapas burtnīcās
apzīmēju ar puķītēm, mini - ainavām, cilvēku profiliem. Kā nu tur citos mācību
priekšmetos, bet zīmēšanā man vienmēr bija teicams vērtējums," atklāj Inta
Zepa.
Pēc vidusskolas absolvēšanas
Inta devās uz Rīgu, bet vēlāk atgriezās dzimtajā Latgalē. Darba gaitas sākās Viļānos:
vispirms "Lauktehnikā", vēlāk - Viļānu patērētāju biedrībā. Iepazīts
lietveža, kadru inspektora darbs.
"Kad sākās pārmaiņu
laiks, liktenis atkal izspēlēja savu kārti - saveda kopā ar cilvēkiem, ar
kuriem varējām veidot savu biznesu. Šie pāris gadu desmiti bijuši dažādi, bet
galvenais - mēs varējām pamazām attīstīties. Mums ir brīnišķīgi darbinieki,
labs kolektīvs. Katrs darbinieks veikalā zina - katrs pircējs pirmām kārtām ir
cilvēks!" saka uzņēmēja.
Pēc pamatskolas
absolvēšanas Inta vēlējās studēt Rēzeknē lietišķās mākslas vidusskolā, bet...
Vecāki teica stingru nē! Inta akceptēja vecāku nostāju: "Manas paaudzes
cilvēkiem pret vecākiem bija ieaudzināts respekts. Kā vecāki teica, tā bija.
Tagad saprotu, ka tas nav īsti labi, jo reizēm tā var salauzt sava bērna
likteni. Baiļu dēļ vecāki atņem kādu bērna dzīves daļu. Tas nav pareizi! Ja bērnam
tiek dota kāda iespēja, ja bērns šo iespēju ieraudzījis, nu atbalstiet!
Izdariet progresīvu lietu, atbalstiet!"
Pēc ikdienas
darba sirds prasa iespēju relaksēties, darīt kaut ko pilnīgi citu. Inta ir
iepazinusi nūjošanas pozitīvo ietekmi uz cilvēku, joprojām pilnveido mājas apkārtni,
puķu stādus izaudzē pati, arī tomāti siltumnīcā zina, ka Inta tos vispirms turējusi
rokās kā sīkas sēkliņas.
"Gribējās vēl
kaut ko. Citādu. Nejauši atvēru Rēzeknes Augstskolas mājaslapu, kurā Mūžizglītības
sadaļā tika piedāvātas gleznošanas studijas mākslinieka Vladislava Paura vadībā.
Sapratu - kad tad, ja ne tagad! Un trīs mēnešus biju viena no pieciem
kursantiem. Nodarbības notika divas reizes nedēļā vakaros. Biju vienīgā
"baltā lapa", jo grupā darbojās cilvēki, kuri gatavojās diplomdarbiem
gleznošanā, gatavojās eksāmeniem Mākslas Akadēmijā. Es vēlējos strādāt akvareļu
tehnikā, bet tā nedevās īsti rokā. Paura kungs iedeva eļļas krītiņus. Pamēģināju.
Patika, un darbs, kāda klusā daba, izdevās. Pasniedzējs ieteica strādāt ar eļļas
vai akrila krāsām. Tās esot manas tehnikas. Izvēlējos akrila krāsas. Tās mani
pieņēma, un tā mums kopā reizēm izdodas kaut ko radīt. Gleznoju tikai tad, kad
dvēsele pasauc. Vasarā ir dārzs, puķes, tāpēc gleznoju mazāk, bet citos
gadalaikos pa kādam darbiņam top. Labi apzinos,
manām gleznām var piešķirt naivisma stila apzīmējumu, bet es taču neplānoju
iekļūt mākslinieku spicē, manas gleznas - mirkļa impulsi. Man patīk šīm
"sirds lāsītēm" piešķirt spilgtas, izteiksmīgas krāsas, lai radītais
darbs uzlādē vispirms mani pašu, " mākslas pasaules noslēpumos dalās Inta.
Kad paskatāmies
savā apkārtnē, redzam, ka daudzi cilvēki iegājuši rutīnā, apstājušies savā dvēseliskajā
izaugsmē un tādēļ kļūst īgni, neapmierināti. Dvēsele ir tā, kura visu laiku
alkst jaunus iespaidus, emocijas. Sabiedrībā valdošo stereotipu dēļ mēs bieži
vien izliekamies, ka nedzirdam savu sirdsbalsi. Inta teic tā: "Ja cilvēks
savā sirdī devis vietu Dievam, viņš nemeklēs apkārtējos tikai slikto. Vispirms
viņš redzēs pozitīvo. Jebkura izaugsme notiek tikai caur pozitīvo. Visiem
vajadzētu mācīties pozitīvās lietas regulāri nosaukt vārdos, pateikt otram
komplimentu. Un noteikti jākāpj visām bailēm pāri, jo sevi vajag pilnveidot
visu mūžu. Attīstībai brīvdienu nav."
Maruta
Avramčenko( Viļānu radošās kopas "Atļaujies ienākt" dalībniece, grāmatas
"Skusteņš viejā" autore) ir bijusi lieciniece Intas pirmajiem
nedrošajiem soļiem mākslas pasaulē: "Inta katrā gleznā ieliek citādu
niansi. Neviens darbs neatkārtojas. Intas darbos valda liela dažādība, katrs
atradīs kaut ko tieši savai sirdij. Ziedi, ainavas, kontrasti, klusās dabas.
Man Intas gleznas patīk, un patīk tas, ka Inta spēj vienkārši uzdāvināt gleznu
cilvēkam, kurš izteicis apbrīnu kādam darbam, atzinis, ka ļoti gribētu savās mājās
šādu darbu. Gleznošanas sākums Intai nebija viegls. Vienu brīdi viņa bija sadomājusi
atmest visam ar roku, labi, ka bijām
blakus tādi cilvēki, kuri pamanījām - Intai ir dotības. Iedrošinājām, uzmundrinājām,
atbalstījām. Tagad patiess prieks, ka Intai sirds palīdz vairot pasaulē
skaisto."
Iespējams, Inta Zepa būtu māksliniece, toties tad
Viļāni būtu zaudējuši vienu uzņēmēju. Novēlēsim viņai radošo garu un daudzas
iedvesmas dzirksteles!
Iveta
Dimzule
